Jūnijs 17., 2006
| 16:25 Šodien garajā, garajā ceļā atpakaļ uz mājām (garajā tāpēc, ka niķīgajā, nevis tāpēc, ka nevarētu paiet) mēs ar bērnu apsēdāmies ielas malā palasīt Vinnija Pūka žurnāliņu, viņš dzēra savu actimela analogu, un es pēkšņi piefiksēju, ka dzerot bērns paceļ vienu uzaci - tāds drusku komisks un ļoti piemīlīgs vaibsts - gluži tāpat, kā mēdza pacelt vienu vai abas uzacis tad, kad vēl tika barots ar krūti.
Nu vot, iedomājos, kā tas būs, kad viņš izaugs liels, būs pagājuši daudzi gadi, viņš šādā karstā vasaras dienā nopirks aliņu un alkaini dzers (tāpat kā krūts pienu vai actimela analogu), un pacels vienu uzaci tādā apmierinātā vaibstā, un paskatīsies uz savu meiteni. Un viņa nemaz nezinās, ka šo vaibstu viņš mācēja jau tad, kad vēl neapzinājās sevi.
|
Comments:
ka shis vaibsts bija juusu saskatiishanaas vaibsts. nelietes, blakusseedoshaas meitenes.
Interesanti, vai aizlaist savu bērnu pasaulē, atdot to kādai citai sievietei - tas ir līdzīgi kā interesēties par savu bijušo mīļoto vai pat atrast viņam jaunu meiteni, lai viņš ir laimīgs?
neatbildami, par to beerna atdoshanu. bet ar bijushiem- nekaada sakara. Manupraat. tas gan :P
Nju, man parasti mēdz būt tā, ka es tomēr drusku piedomāju pie cilvēkiem, kuriem es esmu patikusi. Nu tā, lai ir pie vietas, kas es, Īpašā un Liktenīgā, nokāpju no skatuves :D
:) labaak piemiegt savam Actimelam, kameer veel var. kameer veel ar pamazu kaajas izmeeru, biksheli utml ;)
Nuja, ja es turpināšu izskatīties tikpat ļoti zem-sava-vecuma kā tagad, tad viņa meitenes varētu par manu piemiegšanu dikti apvainoties ;) |
|
|
|
Sviesta Ciba |