honeybee -

Marts 24., 2006

16:01
Vispār interesanta piezīme; nokaunējos par iepriekšējo ierakstu tāpēc, ka tas izklausās nožēlojami iedomīgs un augstprātīgs, lai arī faktiski jau runa ir tikai par divu redzējumu nomaiņu, no kuriem viens ir ar atgriezenisko saiti & reālu komunikāciju, bet otrs - tikai ar imagināru komunikāciju un tikai tādā mērā, kādā gribas.
T.i., faktiski man ir tā, ka skatoties no savām pozīcijām, no sava "es", kas ir iesaistīts "pasaulē" un kaut kādā veidā ar to mijiedarbojas, cilvēki man šķiet ļoti līdzīgi, ļoti kategorizējami un ļoti iepriekšparedzami kategorizē mani.
Skatoties no "savas pasaules" pozīcijām, "es" esmu tikai daļa no kaut kā liela un īpatnēja, vienlaikus baisa un skaista, skatoties uz mijiedarbībām no putna lidojuma, tās ir tik trauslas, tik gaišas, tik trīsuļojošas, tik melodiskas.
Skatoties no sava "es", gandrīz visas manas darbības ir vai nu nožēlojama ākstīšanās, vai arī... nožēlojama ākstīšanās.
Skatoties no "savas pasaules", jēgu iegūst arī visi stulbie izlēcieni, visas noraušanās no ķēdes, katra vīna glāze, vakardien pilnīgi lieki izsmēķētā cigarete, visi pieskārieni, katrs skūpsts uz bērna vaiga, katra reize, kad es izvēlos paklusēt, noklusēt, nebūt. Līdz kādā brīdī man šķiet, ka es esmu pilnībā iekususi šajā pasaulē, pazaudējusi savu "es" un līdz ar to arī "personību" un "atšķirīgumu", ka es it nemaz neesmu "savāda" vai "jocīga", jo manas darbības ir saskaņā ar manām darbībām, mana esamība ir saskaņā ar manu esamību, kas gan tik oriģināls tajā, ka A=A?

Bet man vajadzēja uz brīdi ienirt savā "es", lai padzertos no tā dzīlēm, lai atbrīvotu to vienu jocīgo radību no aukstuma un neapjaustām sāpēm, lai dotu tai vienai jocīgajai radībai drosmi... Drosmi pateikt jā. Beidzot pateikt jā.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)