Es vienmēr nošausminos, kad ieraugu tādu pierādījumu bērna beznosacījuma mīlestībai pret vecākiem. Tajā tomēr ir kaut kas baiss.

(Reply to this) (Thread)

no tā izaug.
bet beznosacījumu mīlestība - tā, kas visam pamatā, tā, kas saglabājas aiz visa pieaugušāka cilvēka aizvainojuma, rūgtuma un prasībām - droši vien ir visas pasaules mīlestības pamatā.

man gan - praktiski skatoties - liekas, ka baisāks ir tas brīdis, kad mīlestība nav beznosacījumu. kad tu sāc analizēt savas mātes rīcību, sava tēva izvēli. un paiet tik ilgs laiks, līdz tu iemācies piedot, un arī ne vienmēr līdz galam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti precīzi! Par pieaugšanu uzskatu brīdi, kad sāc saprast savu vecāku pieļautās kļūdas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

saprast ar nozīmi - piefiksēt, ka eksistē,
vai saprast ar nozīmi - pieņemt?

droši vien divas pieaugšanas stadijas. un otrā aptuveni sakrīt ar to brīdi, kad tu pats sāc pieļaut šīs kļūdas vai nonāc bīstami tuvu to pieļaušanai, tomēr noturies un nepieļauj.

ai, bet vispār sāpīgi - cik ļoti līdzīgi ir šie dzīves modeļi. mans bērns šobrīd ir gandrīz tādā pašā situācijā kā es viņa vecumā - ar nelielām atšķirībām situācijas risinājumā.
lai arī modelis, kur bērns atrodas starp trim cilvēkiem - māti, mātes jauno vīrieti un tēvu - laikam ir visnotaļ izplatīts.

(Reply to this) (Parent)