Augusts 7., 2005
| 22:04
|
Comments:
Es kādreiz ļoti gribēju būt mietpilsonis. Un es to dabūju, un kādu laiku biju ļoti laimīga. Bet Tu, šķiet, drīzāk raksti nevis par mietpilsoni, bet vienkārši cilvēku, kam ir darbs, normāla alga, attiecības. Un tas tak nav viens un tas pats, ko? Man liekas, es tieši pa tiem diviem gadiem, ko strādāju par normālu algu, kļuvu atkal, nosacīti, par nemietpilsoni.
Nez. Es runāju par cilvēku, kuram generally neko vairāk vairs nevajag. T.i., vēlēties kaut ko vairāk jau būtu acīs lekšana Tam Tur Augšā, kas to visu man ir piedāvājis, kautkātā. Un jā, tā vispārējā laimes sajūta, par ko ir gandrīz kauns, un sajūta, ka dzīve patiesībā ir vienkārša, un ticība, ka ir iespējams - un katram ir iespējams - atrast savu laimi, kas droši vien neatbilst patiesībai.
ai, tas tachu viss ir par to miilesiibas ar mazo burtu, tuviibas vienkaarsho, visu piepildosho laimi, man shkjiet tieshi tajaa visi shie galdi un kreesli un veljasmashiinas paartop tajos mazajos 'muusu' un 'kopaa' un 'viegli' utt. utjpr.
nezināju, ka var ar tik mazu burtu :) Reku, uz lielā M var tikai sadurties un saskrāpēties (kruta, protams, bet... nujā, tikai kruta), uz mazā m var palikt. Ērti. K-kā tā.
Nujā, bet atliek to tikai definēt, ka... tfutfutfu.
cilveeks kas neko vairaak nevar veeleeties nevar buut laimiigs - vinja dziivei zudiis jeega
varu vēlēties. bet kauns kaut ko vēl vēlēties, baigi daudz jau ir.
kaadeelj buutu jaakaunaas par savaam veelmeem?
tas ir tāpat kā man ir kauns pārēsties, kamēr bērni āfrikā mirst badā. pilnīgi iracionāli, bet fakc. |
|
|
|
Sviesta Ciba |