Pa tumšu, lapu apēnotu ceļu gājām
Līdz mājai, kas mums šķita dziļi iemigusi,
To baltā mēness gaisma bija apbūrusi,
Kas, ēnas nemetot, to aklā mierā klāja.
Kā svešinieki mēs pie dārza vārtiem stājām,
Jo ienākšana būtu mieru izjaukusi.
Šai mājā mēs jau gadu bijām dzīvojuši,
Šeit laimes pilnās dienas, naktis krājām.

Šī māja likās sveša mēness gaismā,
Tik sena, dziļi sapņaina un baisma,
Ka mēs, te stāvot, bailes izjutām -
Var būt, ka mīlnieki, šeit dzīvojušie
Šeit, šajās sienās, kopā nomirušie -
Dus gultā, kurā mēs reiz gulējām.