nu, ja es atliku darbu malā, lai pagurķotos, tad acīmredzot pagurķoties bija prioritāri. tas, ka neloģiski, ir cits jautājums :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet ikdienā tak nepietiek, ka tu zini par sevi - pirmajā vietā ir darbs, tad mīļotais cilvēks, trešais ir draugi, utml. -, jo lēmumu vienalga sanāk pieņemt katru reizi.

un var gadīties situācijas, kurās tās prioritātes netiek ievērotas. Piemēram, kādam draugam steidzami nepieciešama palīdzība, savukārt tas, ka tajā dienā stundu ātrāk aiziesi no darba (vai vispār neparādīsies), nenozīmē kļūšanu par bezdarbnieku. Tad taču parādās brīvā griba? Neesmu gan pārliecināts, vai šī jautājuma attiecināšana uz ikdienišķiem notikumiem ir labākais veids kā to saprast :/

jo prioritātes es pirms tam biju domājis kā vērtību sistēmu, kurā tā pati hierarhija saglabājas visu laiku un nemainās, kas savukārt nozīmētu loģisku lēmumu izrietēšanu, vietu brīvai gribai neatstājot.

Pašam liekas, ka sāku vai nu iet pa apli, vai atkārtoties.

Neloģiski liekas arī ēšanas laikā lasīt kaut ko - tu jau divas reizes esi vai nu gandrīz aizrijusies vai gandrīz izspļāvusi kafiju :) nepatīkami

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nubeidz, cilvēks un viņa izvēles tak nesatāv tikai no stingri izvēlētām prioritātēm. tas viss mainās ar laiku, dažās aktualizējas, citas paliek pasīvas, un daudzkārt cilvēks dara to, kas viņam nav "prioritāte", nedomāju, ka tas pierāda "brīvas gribas" esamību (domāju, šobrīd mēs vienkārši traktējam šo terminu tik atšķirīgi, ka runājam par pilnīgi dažādām lietām)

un ēst, paralēli darot kaut ko citu, ir loģiski, jo man nepatīk ēst, blakus nodarbe palīdz man novērst domas no šī nepatīkamā procesa :P

(Reply to this) (Parent)