protams, es nepārzinu attiecīgo situāciju, bet... IMHO:
1) katram saturam atbilst sava forma un katrai formai attiecīgi savs saturs. protams, var stilizēt un atsevišķos gadījumos tas ir baigi ok, bet tam arī būtu jābūt pamatotam. nevis no viedokļa "man tā ir vieglāk", bet "šajā tekstā tā tam ir jābūt". jo, kaut ko rakstot, pirmajā vietā ir teksts, otrajā - lasītājs, bet autors - trešajā vietā. (baigi kategoriski sanāca, būtu priecīga par iebildumiem ;))
2) kāpēc tev būtu jāpaskaidro kādam, kas ir tas, ko tu raksti un kāpēc? ja tevis rakstītais ir pietiekami kvalitatīvs/interesants, tad lasītājs ar prieku to izfunktierēs pats. bez tam, ja forma ir ļoti neparasta, tad tā ir vērtība pati par sevi, no otras puses, ja tā salīdzinoši parasta, tad lasītājs varbūt pat neiedomāsies, kāpēc tas ir uzrakstīts tieši TĀ. nevaig tak lasītāju gluži par muļķi turēt galu galā ;)
3) "vonnegūta stilā" ir tāds diezgan strīdīgs termins. ko tu ar to domā? īsus, koncentrētus teikumus, rupjības, cinisku attieksmi, vēl kaut ko? ja tā padomā, tad šādā stilā raksta diezgan daudzi autori, tiesa, katrs ar savu neatkārtojamo piegaršu, tāpēc varbūt nav vērts vonnegūta vārdu lieki valkāt ;) citādi reizēm škrobe parauj, ka viņš, nabadziņš, lasītāja uztverē ir kļuvis par sava stila vergu...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

btw, palasījos tavu journāli un tā arī nesapratu ;) tipa man būtu labi aizvērties un tīties prom? pēdējo gan es nedarīšu, bet es varu mēģināt pievērties tādā līmenī, lai pēc iespējas mazāk traucētu tevi. let me know.

(Reply to this) (Parent)