Cilvēks, kurš ir mierā ar pasauli, tāpat dzīvo un darbojas, un, iespējams, daudz vairāk izmanto savu brīvo izvēli, jo daudz vairāk pamana.
Arī dabiskie un harmoniskie ceļi ir dažādi un sazaroti.
Daudz mazāk brīvās izvēles ir mūsdienu neirotiķim, kurš reaģē uz apkārtējām situācijām visai vienveidīgi.

(Reply to this) (Thread)

Tas, ka viņam ir daudz vairāk iespēju - tam es piekrītu. Bet vai tad nav tā, ka cilvēkam, kas ir mierā ar sevi un pasauli, katra viņa rīcība ir vienīgā pareizā, vienīgā, kas tieši izriet no tā, kas ir pasaule un kas ir viņš? Jau tas vien, ka viņš to izvēlas, nozīmē, ka viņš neko citu nebūtu varējis izvēlēties, paliekot viņš pats (vai arī sanāk tā, ka ir vienalga - a vai b).
Bet tu pastrīdies, lūdzu, jo apmēram šis te punkts bija tas, kurā es pati sākotnēji strīdējos par labu brīvās gribas esamībai, bet nespēju pietiekami labi argumentēt :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

>katra viņa rīcība ir vienīgā pareizā

visu laiku ir situācijas, kurās ir n-tās pareizās rīcības, kāpēc vienīgā?

Un kad bērns rotaļājas -- vai viņš rotaļājas vienīgajā un pareizajā veidā? Viņš visu laiku izvēlas, kā rotaļāties, un tas viss var būt dabiski un harmoniski.

>ka viņš neko citu nebūtu varējis izvēlēties, paliekot viņš pats

Viņam galīgi nav svarīgi, kas ir viņš pats, un kādos gadījomos viņš 'paliks viņš pats'. Darbība un izvēle vienkārši nāk no dabiskā sevis. Un 'pats' nav kaut kas sastindzis un definējams, tas visu laiku dzīvo, atklājas un atklāj.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

o! jā, atšķirība laikam ir tajā, vai dzīve tiek skatīta kā mērķtiecīga un stingri ierobežota cēloņsakarībās, vai arī tā tiek skatīta kā rotaļa, kas pēc būtības ir nevis "mērķtiecīga", bet "šeit-un-tagad-un-pa-īstam". paldies.

(Reply to this) (Parent)