|
Marts 3., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 14:56
beidzot nonācu pie secinājuma par "labiem" un "ļauniem" cilvēkiem. un konstatēju, ka jautājums jau pamatos ir uzdots nepareizi.
lielākā daļa cilvēku (mani ieskaitot) nav ne "labi", ne "ļauni". viņi ir nejauši. viņu rīcību kontrolē mirkļa impulsi, garastāvoklis, izdevīgums, zemapziņa un attieksme pret kādu konkrētu cilvēku. pie tam, ja attieksme pret kādu cilvēku ir negatīva, tad faktiski nav iespējama "laba" rīcība, jo, izturoties "labi", tu liekuļo (un tas agri vai vēlu tiks pamanīts un nosodīts, un, pat ja netiks pamanīts, tad tas nemaina būtību), izturoties "slikti", tu esi patiess, bet "ļauns". ir jūtas, kas mums liek lielākoties izturēties labi (bet, kā visiem zināms, pat vislabākās jūtas mēdz izraisīt ļoti spēcīgas negatīvas emocijas - un tas atkal noved pie sākumpunkta, kur "laba" izturēšanās nav iespējama).
Cilvēks, kurš būtu nevis "nejaušs", bet patiesi "labs vai ļauns", būtu principiāls. Viņam būtu ļoti skaidrs un nesagraujams izturēšanās modelis, kas strādātu neatkarīgi no tā, kāda ir tābrīža attieksme, emocionalitāte vai jūtas. Tas būtu cilvēks, kura rīcību nekādā veidā nenoteiktu viņa emociju un jūtu pasaule - viņš izturētos pret katru cilvēku tā, kā tajā brīdī atbilst viņa principiem, neatkarīgi no tā, vai tas ir viņa mīļotais cilvēks vai sīvākais pretinieks. T.i., ja šis cilvēks nonāktu pie secinājuma, ka visi bērni, kas piedzimst ar fiziskiem defektiem, būtu nogalināmi, tad viņš nogalinātu arī savu bērnu, ja tas būtu defektīvs. (Un nogalinātu arī tad, ja būtu "viņa", nevis "viņš".)
No sabiedrības viedokļa (nevis principiālā skatījuma, bet emocionālā) šis cilvēks būtu "ļauns", "cietsirdīgs" un "bezjūtīgs" neatkarīgi no tā, vai viņš rīkotos, naida vai mīlestības vadīts. No sava paša viedokļa šis cilvēks būtu spēcīgs. Un faktiski lielākā daļa cilvēku, kas tiecas būt "garīgi stipri", tiecas tieši uz šo modeli. Ir arī otrs variants - cilvēki, kas tiecas sasniegt spēku caur garīgu izdzīvošanu, kaut kā būtiska (ticības vai mīlestības, piemēram) saglabāšanu arī pilnīgi nepanesamās situācijās, bet šo cilvēku spēks gandrīz nav pamanāms un no malas viņi šķiet sasodīti vāji, tāds "lepnā nabaga" modelis (kas, visdrīzāk, ir raksturīgs man).
Bet tos, kas rīkojas nejauši un neprincipiāli, tos, kas ir patiesi vāji, nespējot būt ne līdz galam "labi", ne principiāli "ļauni", mēs tiecamies uzskatīt par "labiem" (ja vien neuzskatām cilvēkus par ļauniem pēc dabas vai arī šie cilvēki nav mums personiski nodarījuši pāri tik ļoti, ka nespējam viņiem to piedot). Vājums un labestība saplūst vienā jēdzienā. Tāpat kā spēks un ļaunums. Tāpēc es jūtos nepamatoti pagodināta, ja kāds uzskata, ka esmu bijusi "ļauna", jo neesmu jau, neesmu, es esmu tikai nejauša. Tāpēc atzinums, ka cilvēks ir labs, nenozīmē neko.
(Kāda apburoša gandarījuma sajūta, pāris stundas mokoties un beidzot nonākot līdz secinājumiem, kas jau pirms laba laiciņa lasīti kaut kur citur ;))
|
Reply
|
|
|