akdies.
gari-un-sarežģīti.
karmas likums + mīlestība + liktenis (t.i., iepriekšuzrakstīts dzīves scenārijs, man īsti nepatīk vārds "liktenis") + "viss-ir-viens"

zinu, ka visi šie aspekti ir ļoti grūti savienojami vai pat savstarpēji izslēdzoši, bet tā nu tas strādā manā dumjajā galviņā. pēc vajadzības. nujā, un pievienot vēl personificēto "Dievu" vai "Dieviņu", pirmo tām retajām reizēm, kad es lūdzos, otro tām pietiekami biežajām reizēm, kad man gribas pasmaidīt par pasaules iekārtojumu.
bet labāk neuzdod papildjautājumus par šito, man ir grūti to formulēt - vismaz rakstiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, netincināšu tevi, ja negribi. Neatbildi, ja negribi. Taču nevaru nociesties nepakomentējot.
Ja tas ir sarežģīti, grūti formulējami, nekonsistenti, tad kaut kas tur nav kārtībā. Pārāk sarežģīti, lai būtu ticami. Noteikti var atrast vienkāršāku risinājumu.
Vienkāršākie risinājumi ir visefektīvākie. Paskaties, piemēram, uz cilvēku - tie fiziski sastāv no ļoti vienkāršiem orgāniem, kas sastāv no ļoti vienkāršām šūnām, ka sastāv no ļoti vienkāršām molekulām, kas sastāv no ļoti vienkāršiem atomiem, kas sastāv no ļoti vienkāršām elementārdaļiņām, kas sastāv no ļoti vienkāršām...
Sarežģītība ir tikai vienkāršu lietu kombinācija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, sarežģītais nozīmē to, ka mēs mēģinām izskaidrot vienkāršo :)
nav tā, ka es negribētu par to runāt, ir tā, ka es nejūtos spējīga sazincikilgi drukāt komentāros (vai pat ierakstos), tā ir runāšanas lieta, izpratnes lieta, un, ja vispār, tad ir jārunā un Tieši Tajā Brīdī, ne vispārināti.
jo es negribu sev vienkāršu un sastingušu priekšstatu par Dievu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hmm. Tik tiešām, acīmredzamas un vienkāršas lietas reizēm ir grūti izskaidrot. Piemēram, kāpēc 2 + 2 = 4 ? ;) Acīmredzama šī lieta, protams, ir tikai ticīgajam un iesvētītajam, t.i., citam cilvēkam tas būtu II + II = IV vai pirkstu kustināšana, vai kas pilnīgi nesvarīgs un nevajadzīgs.
Es jau biju automātiski sadrukājis kādus piecus jautājumus, bet izdzēsu, jo teicu, ka netincināšu. Un tu arī (nez kāpēc) negribi par to runāt vispārīgi un rakstiski. Tāpēc pajautāšu tev tikai vienu ļoti vienkāršu un īsu jautājumu. Kāpēc tev ir vajadzīgs Dievs?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, patiesībā jau es gribēju teikt, ka negribu runāt šitā - komentāros. tas ir pārāk... nez. man vislaik šķiet, ka mēs pārprotam viens otru. reālajā dzīvē tas būtu īstāk un iespējamāk.

tas nav tā, ka man būtu "vajadzīgs" Dievs. man ir vajadzīgs izskaidrojums tam, kāpēc viss ir tā, kā tas ir, un šo izskaidrojumu es saucu par Dievu, bet tajā pašā laikā Dievs ir vairāk kā izskaidrojums. tas ir vienlaikus vārds, ar ko es apzīmēju visu, kas ir vairāk par mani, un vienlaikus tas, kas ir vairāk par mani.
atskaites punkts, teiksim tā. es neticu nāvei (kas savulaik bija mans atskaites punkts), tad nu nekas cits neatlika kā izvēlēties to-ko-es-saucu-par-Dievu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, runājot aci pret aci pārprašanas iespēja ir daudz mazāka. Varētu pārcelt šo diskusiju reālajā telpā, ja vien būs gadījums, iespēja un vēlēšanās.

Hmm. Skaidra tava nostāja.
Šo to sarakstīju, bet izdzēsu, jo to var pateikt īsāk un ne tik... aizskaroši (piedod, ja joprojām ir aizskaroši).
Nedaudz vienkāršojot sanāk, ka par dievu tu sauc visu, ko tu neizproti. Kāpēc tad tu nenoskaidro, neizpēti, neievāc informāciju un neizdari secinājumus, bet gan pielīmē tam visam vienu birku - Dievs? Vai arī, kāpēc tu vārda "Dievs" vietā nelieto vienkārši vārdu "nezinu"? Un tikai nesaki, ka vienīgais veids, kā noskaidrot, kas ir nāve, ir nomirt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

danu, mani nav iespējams aizskart, runājot par maniem uzskatiem par D., es tak neesmu reliģiskais fanātiķis :) mani ir iespējams nedaudz izvest no pacietības, piesienoties pilnīgi VISAM, ko es saku, bet es pieņemu, ka tu to dari nevis aiz ļaunprātības, bet aiz vēlēšanās izzināt & komunicēt (maldīgi pieņemot, ka ar mani ir vērts diskutēt ;))

nē, tur jau tas joks, ka Dievs nav tas ko es "neizprotu", t.i., jā, es to neizprotu, jo tas ir kaut kas praktiski neformulējams vārdos - tikai daļēji, un vārdos formulējamā daļa šķiet nožēlojama un kropla, ja pieņem, ka tas ir viss.
bet man (vismaz reizēm) ir ļoti skaidra sajūta, kas ir Dievs, viņa klātbūtnes sajūta (viņš, protams, vislaik ir klātesošs, bet tikai reizēm es to piefiksēju). tas ir kā, khm, tāpat kā orgasms - ir praktiski neiespējami adekvāti aprakstīt šīs sajūtas, bet tas nenozīmē, ka orgasma nebūtu vispār vai ka tu apzīmē ar vārdu "orgasms" visu, ko nevari aprakstīt. jo atpazīt jau to tomēr to atpazīsti ;)

jā, tikšanos IRL varētu gan sarunāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, par to piesiešanos jau es satraucos - katram argumentam pretarguments.
Hmm. Tātad dievs ir emocijās, zemapziņā. Incanti. Ja orgasmu man reizēm gadās sajust, tad dievu toč nav gadījies;)
Ja to nevar izteikt vārdos, tas nozīmē, ka valoda nav pietiekami laba un būtu uzlabojama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, bāc, tās nav ne "emocijas", ne "zemapziņa", tā ir sajūta, gandrīz vai fiziska (vai, precīzāk, nobrūk atšķirība starp "fizisko" un "garīgo"), un salīdzinājums ar orgasmu nebija nejaušs, jo tas ir līdzīgi.
nepilnība, kas traucē Dievu aprakstīt valodā, ir iestrādāta pašā valodas būtībā: katrs vārds ir ierobežojošs un tajā pašā laikā neprecīzs, bet Dievs (tas, kas vārdos neaprakstāms - Dieva "likuma" aspektu var mēģināt formulēt) sākas AIZ sadalītības robežām, tāpēc vārdi jau pēc būtības nevar šo pieredzi izteikt. Tikai aprakstīt sajūtu, bet ne formulēt tās būtību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hmm, droši vien es kārtējo reizi izlaidu spriedumus un pateicu uzreiz secinājumus.
Mana šķiet, ka tu vēl vairāk apstiprini domu, kas dieva sajušana ir emociju līmenī, nevis prāta līmenī.
Tu saki, ka sajūta ir gandrīz vai fiziska (tāpa†, kā gandrīz fiziska sajūta ir sāpēm, priekam vai tam pašam orgasmam un visas šīs sajūtas es ieskaitu emociju pulkā). Tu taču neapgalvosi, ka orgasmu pārdzīvo ar prāta un loģiskās domāšanas palīdzību.
Tāpat, tu saki, ka ar vārdiem to nevar aprakstīt. Ja tu dievu saprastu ar prātu, tad varētu to vārdos aprakstīt. Atliek vien secināt, ka dievu sajūti emocionālā līmenī un prātam ar to nav nekāda sakara.
Varbūt es neesmu pietiekami skaidri formulējis, kāda atšķirību piešķiru vārdiem "prāts" un "emocijas". Lai pateiktu īsi - atšķirība ir tajā, kurā smadzeņu daļā informācija tiek apstrādāta. Šeit ir tīri laba definīcija: http://en.wikipedia.org/wiki/Emotion

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nubāc.
cik var.
"sajust" es viņu sajūtu emocionālā līmenī, ja tev tā labpatīk izteikties,
un "saprotu" ar prātu, un to, ko es "saprotu", to es varu gan formulēt vārdos. bet, kā jau augstāk teicu, pārāk sarežģīti.
varētu jau izdomāt vienkāršas frāzes, bet tās izsaka vēl mazāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, likšu tevi mierā;) Tu jau sāc dusmoties.
(Bet, ja tev pēkšņi sanāk kāds brīvs brīdis formulēt vārdos to, ko tu saproti, tad esmu gatavs paklausīties/palasīties (un piekasīties) jebkurā laikā.)

(Reply to this) (Parent)