mhm, divi no maniem nedaudzajiem draugiem. ir jau interesanti dažu dienu laikā likt sevī vilties diviem draugiem divās pilnīgi dažādās situācijās, bet neko, pārpīpēju un secināju, ka par šo to viņiem ir taisnība, par šo to nav. bet diez vai ir jēga skaidrot, ka dažkārt es rīkojos tā, kā viņiem nav pieņemami, tāpēc, ka man tā liekas pareizi (vēl joprojām liekas pareizi!), un dažreiz es rīkojos aplam, nožēloju, atvainojos un tas ir fucking patiesi domāts.

katrā ziņā vilšanās cilvēkā ir iespējama tikai tad, ja tu šo cilvēku nepazīsti pietiekami labi, lai saprastu, ka attiecīgā rīcība no viņa puses ir dabiska, nepieciešama un saprotama. bet pielāgoties viņu redzējumam, lai saglabātu draudzību, laikam būtu traki liekulīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hmm, pastāstīšu prikolu. Divas minūtes pirms kāda atgadījuma es runāju ar kādu cilvēku, viens par otru tik labās domās un tad buh!!! Viena maza mana kļūdiņa un viss pavērsās tā, ka vairs nevēlos cibā atrasties, pamatīgi vīlos cilvēkā, vīlos visā. Nakti negulēju un domāju, ka var tas būt, ka tik īsā laikā pēkšņi salaid visu ****! Bet visam tas ir viens pluss, tiku vaļā no lāsta, tas cilvēks bija gluži vai kā pravietis pēc kura vārdiem dzīvoju, misters pareizais! bet tad viens smags apdirsiens un priekštas sabojāts un esmu brīvs! Protams pa nerviem pamatīgi noskrēja, taču raugos uz pasauli no citām acīm!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, es vēl joprojām nemāku īsti skatīties uz pasauli citām acīm. bet tā, kā bija, arī ir grūti.
lai arī - es jau esmu tā, kurā vīlās, es pati neesmu nevienā vīlusies, tikai žēl, ka tā.

(Reply to this) (Parent)