Es patiesība vienreiz saaku visu no nulles... Kad man viss viss bija tik taal noriebies, ka taalak nebija kur... un liktens piespeleeja iespeeju ... saakt ko jaunu, mainiities... es izmantoju... bet taa, es nezinu vai es pati sanjemtos ko mainiit un ne viss ir pilniigi atkariigs no mums...
Mani piemeram kaitina, kad vecaaki saka, ka pilniigi viss ir atkariigs no tevis, nu taa tak nav... es varu censties, pleest sevi uz puseem, bet kaa nav taa nav... Kas vainiigs? Liktenis? Nelabvēlīga aura? Velns vinj zin...

Ja es piemeeram shodien pazaudeetu darbu, domaatu, ka pasaulei pienaacis gals un man viss ir jasaak no nulles... un taa arii buutu...
bet varbuut mums tikai liekas, ka viss ir tik bezgaliigs, tik bezgaliigi slikts... ja pamainiitu attieksmi, varbuut viss mainiitos?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm. attieksme. that's the key. mīlestība ir kaut kas biki krutāks par to, kas tiek mīlēts. un to, kas mīl. mīlestība ir TAS. Dievs. Enerģija. Spēks. Tas, no kā veidota pasaule.

Mļin, kā es varēju to aizmirst? Es taču vienmēr esmu to zinājusi...

(Reply to this) (Parent)