bet lapsa jau zin kā ir būt pieradinātai... un viņa zin kā sāp... un viņa zin, ka Princis nepaliks.... bet grib sajust to mazo laimes brīdi. sajust un tad raudāt.

Patiesībā man roze vienmēr likās untumaina un besīga un par lapsu es pat raudāju, kad pirmo reizi lasīju to grāmatu... redz, bet dzīvē visbiežāk tieši tā arī gadās.

Mēs daudzas savā būtībā esam lapsas.

Un neviens negrib nest atbildību.

(Reply to this) (Thread)

negrib. un nafig vajag, anyway? tā bija lapsas izvēle, ne viņa. t.i., viņš nepiesējās lapsai ar tekstu "a davai es tevi pieradināšu", lapsa teica "tu būsi tas, kas mani pieradinās". tā ka mazajam p. arī nevajag būt atbildīgam par lapsu.
un par rozi, lai cik viņa besīga arī nebūtu, viņam ir jābūt atbildīgam. vismaz līdz tam brīdim, kamēr roze pati gribēs būt brīva.

jo, sasodīts, tas, ka kāds ir "atbildīgs" par tevi, padara tevi savažotu. tu nedrīksti nomirt un nedrīksti nodarīt sev pāri, jo ne jau tu būsi par to atbildīgs, bet tas otrs. un tas nav priekš manis. priekš rozēm varbūt. bet es sen neesmu bijusi roze, un tad, kad es biju, tas diez vai nāca man par labu.

(Reply to this) (Parent)