|
Oktobris 16., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 21:01
citāts iz Betīnas Šīkeles sastādītās grāmatas "Bērni jautā, Nobela prēmijas laureāti atbild", Kenzaburo Oe: Kāpēc jāmācās skolā?
- Māmiņ, vai man jāmirst?
- Es neticu tam, ka tu mirsi. Es lūdzu Dievu, lai tu nemirtu.
- Ārsts teica, ka šis bērns droši vien mirs un viņš tur neko nevarot darīt. To dzirdēju. Manuprāt, es miršu.
Mana māte kādu brīdi klusēja, tad teica: - Ja tev jāmirst, es dzemdēšu tevi vēlreiz, vari būt drošs.
- Bet tas būtu pilnīgi cits bērns, ja es tagad nomirtu.
- Nē, tas būtu tas pats bērns, - māte sacīja. - Ja es tevi dzemdētu vēlreiz, es jaunajam Tev pastāstītu visu, ko tu līdz šim esi pieredzējis un zinājiss, dzirdējis, lasījis un paveicis. Un, tā kā jaunais Tu runās tajā pašā valodā, mēs nejutīsim atšķirības starp abiem bērniem.
[..]
Gan stundu laikā klasē, gan sporta nodarbībās, spēlējot beisbolu (tas pēc kara bija kļuvis populārs), es mēdzu bieži aizdomāties. Vai tiešām es, tāds kāds esmu, neesmu tas otrs bērns, kuru mana māte dzemdējusi pēc pirmā, drudža pārņemtā bērna nāves? Vai es varbūt esmu tas jaunais bērns, kuram ir pastāstīts viss, ko darījis, redzējis, dzirdējis kāds miris bērns un kas allaž manī paliks kā atmiņas? Vai tiešām es būtu pārmantojis tā bērna runāto valodu un tagad runāju un domāju kā viņš?
Varbūt visi bērni klasē un skolas pagalmā dzīvo kādu citu bērnu dzīvi, kuri nav varējuši kļūt pieauguši un miruši, un viņiem ir pastāstīts viss, ko reiz bijušie bērni redzējuši, dzirdējuši, lasījuši un darījuši?
vairāk par grāmatu iekš ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) lasiitprieks
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |