Jūs mani protams atvainojat - neesmu biežs šī žurnāla viesis, tomēr man šķiet, ka tas ir kāds dīvains problēmas uzstādījums - gribēt kaut ko no literātiem? Ko tad gribēt? Ja trakoti no viņiem kā pieaugušām personībām, kā autoriem ar savu dzīvesskatījumu gribās tad visupirms ir jāiegriežas grāmatnīcā un jāiegādājas viņu darbi, kā atbildīgam lasītājam tie jāizlasa un tad ja ir palicis kaut kas vēl gribams, tad atļauties traucēt ar saturīgu jautājumu. Visi jau sen ir darba cilvēki, visi jau sen ir sasaistīti savstarpējas ieinteresētības un iepriekš iedibinātas komunikācijas tīklos un ir, es atvainojos, manuprāt pilnībā nesaprātīgi no viņiem ko gribēt. Viņi kas ir kādi parādnieki? Es tiešām nesaprotu. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, taču lai no viņiem kaut ko varētu gribēt viņi ir jāuzrunā viņu pašu valodā vai vismaz tādā, kas viņiem ir atpazīstama. Tas ir zīmju loks, ko veido izturēšanās, ieinteresētība, būt kādos pasākumos, iesaistītība u.t.t. ... Bet, jā lai man piedod honeybee, manuprāt, problēmas uzstādījums vai nu ir pieklibojošs vai absurds savā saknē. Literāti vai literārie kolēģi var neapmierināt tavas gaidas uz kādu īpašu pārdzīvojumu, bet atklāti sakot tas arī nav viņu pienākums. Un vispār tā vairāk ir atsvešinātība nekā vilšanās literātos.

(Reply to this) (Thread)

nubet tieši to jau es arī saku. ka es gaidu no viņiem kaut ko tādu, ko no viņiem acīmredzot nevar sagaidīt, un es arī saku, ka man vajadzētu zināt, ka to no viņiem nevar sagaidīt. es nesaprotu, kāpēc kādam būtu jāuztver personiski šī fakta konstatācija.

btw, "gaidīt" un "gribēt" ir divas stipri atšķirīgas lietas.

(Reply to this) (Parent)