|
Jūnijs 11., 2022
 | 10:07
Bet seriously, kāpēc cilvēki vispār izsaka spriedumus par citiem cilvēkiem? No kurienes tā pārliecība, ka tu kādu pazīsti tik nenormāli labi, lai varētu ieņemt autoritātes pozīciju par viņa raksturu, motivāciju, vēlmēm vai pārliecībām? Lielākā daļa cilvēku paši sevi tik labi nepazīst, un viņi taču pavada ar sevi kopā dienu no dienas + tas patiešām ir kaut kas tāds, ko viņiem ir burtiski vitāli svarīgi zināt, bet nezina taču. Tev nav ne tādas pieredzes, ne tādas motivācijas, kas tieši padara tevi par ekspertu?
Nu tb man šķiet, ka absolūtais maksimums, ko mēs varam sasniegt cita cilvēka pazīšanā, ir spēt kaut cik uzticami prognozēt viņa rīcību tādās vai citādās situācijās, vai nolasīt emocijas, bet tas arī kindof viss.
(Es saprotu, ka ikdienā reizēm ir jauki pateikt par cilvēku kaut kādus ikdienas faktus, lai otrs ir gatavs, nu, tur "šis cilvēks var izklausīties dusmīgs, lai arī patiesībā nav" vai "varētu padomāt, ka viņa ir super trausliņa, bet patiesībā tur ir dzelzs pauti, ja", vai "ugh viņš ir neciešams", vai "lol to taču nevar uztvert nopietni", tā ir apmainīšanās ar praktisku informāciju un, lai arī reizēm nav ne mīļi ne precīzi, tur ir loģika,
bet ir kaut kas cits, nu, kur cilvēks uz tevi paskatās un pārliecinoši saka "tu esi x", lai arī varētu taču saprast, ka reāli sausais atlikums no šī paziņojuma ir tikai tas, ko viņš pasaka par sevi, ne.)
/ nav tā, ka es pati to nebūtu darījusi, bet tajās retajās reizēs, kad es to daru, mana motivācija parasti ir vairāk vai mazāk adekvāts pep talk (reizēm krauji "mazāk" adekvāts)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |