|
Aprīlis 27., 2022
 | 06:52
Murgs, tātad, sekojošs: intensīvi pētot savas posthumānistiskās teorijas, es esmu nonākusi pie diezgan sen (t.i., nedigitalizētā laikā, ar rakstāmmašīnu rakstītas) doktora disertācijas kā reiz par manu tēmu, no LMA arhīva tā ir noklīdusi, bet es varu meklēt kādā piepilsētas (variācija:lauku) mājā, kurā vispār ir ļoti interesants arhīvs, bet, nonākot tur, konstatēju, ka ir grupa būtņu - neesmu pārliecināta, ka cilvēki - kurus ļoti interesē attiecīgās jomas pētnieki, spīdzināšanas un sadarbības nolūkos. Katru reizi bēgu prom, katru reizi zinu, ka mani ir ievērojuši, katru reizi pamostos no bailēm un kauna par to, ka neesmu mēģinājusi palīdzēt disertācijas autorei, kura acīmredzot ir šo necilvēku varā.
Maģistra darba rakstīšanas laikā no tā vēl varēja izvairīties, sakot, ka posthumānisms un fotogrāfija nav mans griezums, bet tagad neapskatīt šo disertāciju būtu nepiedodami kaut vai no akadēmiskā viedokļa.
|
 | 07:44
- Tad, kad es esmu ļoti dusmīga, tad es visus redzu kā sliktus cilvēkus. Tāpēc es esmu slikts cilvēks.
- Nu nē, Stellu, tu neesi. Zini, kas ir slikts cilvēks? Tāds, kas arī tad, kad domā normāli, nodarīs pāri citam, jo pats sajutīsies labāk.
- Nē, viņi nav slikti cilvēki. Viņi tikai ir super bēdīgi un nezina, ka citādi kļūt priecīgākiem.
- ...
- (pamazām aizmiegot) Viņi ir tikai super bēdīgi. Viņiem ir jāiemācās, ka tā nevajag... Un jāiemācās, kā būt priecīgiem
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |