|
Oktobris 14., 2021
 | 13:45
Turpinot vienu zematslēgas tēmu.
Man'prāt, ir tā, ka tas, vai cilvēki vakcinējas vai nevakcinējas, ir arī jautājums par to, cik ļoti viņi ir gatavi darbībā paust mīlestību pret "savu tuvāko" - nezināmu, anonīmu garāmgājēju.
Jo man, teiksim, jau pirms vakcinācijas bija skaidrs, ka man pašai būs fiziski grūti (tā tas vienmmēr ir uz visām vakcinācijām) un iemesli to darīt bija gan lai pati izvairītos no saslimšanas, gan arī lai pasargātu tos cilvēkus, kas tādu vai citādu iemeslu pēc nevakcinējas.
Cilvēki, kas varētu vakcinēties, bet to apzināti nedara, šādu mīlestību pret savu tuvāko šādā darbībā nav izpauduši.
Ideja, ka es tagad nepietiekami mīlu tos nevakcinētos, man atgādina daudzās toksiskās situācijas, kurās es esmu izturējusies pret cilvēkiem labi un gādīgi, un kaut kādā brīdī man apskrienas sirsniņa par to, ka viņiem ne prātā nenāk atdarīt ar to pašu; nav tā, ka es nožēlotu, ka esmu kaut ko labu izdarījusi, bet nu bļaķ teksts "tu tomēr varētu viņus mīlēt vēl ilgāk un maigāk un iecietīgāk un nesāpināt viņus ar norādēm, ka viņi izturas egocentriski" ir neadekvāts.
Spēles teorija parastā; pie cietumnieka dilemmas vairākkārtējas izspēlēšanas ir pareizi pirmajā raundā sniegt otram vairāk ar cerību uz to, ka otrs arī pret tevi izturēsies labi, bet ir arī pareizi otrajā (trešajā, ceturtajā, piektajā) raundā piegriezt krānu un norādīt, ka, ja tu man neko labu nedari, tad es arī tev neesmu nekādu labestību parādā.
(Šis ir konkrēti tikai par personisko attieksmi, nevis par valdības lēmumiem vai tml)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |