|
Augusts 5., 2021
 | 14:34
Iespējams, ka viena no visdziļāk-sievišķīgi-upurīgajām lietām, ko es daru, un no kuras ir reāli grūti tikt vaļā, ir šī: es cenšos izturēties pret cilvēkiem tā, lai viņiem nebūtu iespējas būt pierādāmi kretīniskiem pret mani; t.i., ja es cilvēku pietiekami labi apjaušu un zinu, ka nākamais solis no viņa būs nepamatoti un/vai nevērīgi sāpinošs, tad es daru visu, lai viņam šis solis leģitīmi nebūtu jāsper
Teiksim, notiek situācija, es jūtos aizvainota vai sāpināta; ko es daru? Es pastāstu cilvēkam, kā pati to izraisīju un ka man nevajadzēja līst šajā situācijā, vai arī ka man nevajadzēja to tā interpretēt, un viņš var laipni un vēlīgi teikt "nekas, nekas, ir jau labi, es par tevi neko sliktu nepadomāju" vai tamlīdzīgi. Jo pie konkrētākas konfrontācijas, kaut vai vienkārši konstatējot faktu bez papildu interpretācijas, es jau nojaušu, ka sekotu "es taču neesmu atbildīgs par tavām jūtām/emocijām" labākajā gadījumā un "wtf, ko piepisies" sliktākajā.
Jep, dzimumu vietniekvārdi izmantoti apzināti, ar sievietēm es šo izpildu daudz retāk (lai gan arī reizēm).
Turklāt, kas interesanti, es šo žestu nekad neizpildu ar cilvēkiem, kuri man šķistu besīgi krutāki par mani, nu, t.i., nav tā, ka man bail šajos personāžos vilties, es jau esmu profilaktiski vīlusies. Un tās pat nav situācijas, kurās man no viņa kaut ko vajadzētu, ja neņem vērā ilūziju par to, ka varbūt tā persona patiesībā ir labāka persona, nekā man manā negantajā prātiņā ir iegribējies iedomāties. (Gribēju jau sev norādīt, ka es vnk nedodu viņiem iespēju būt labākām personām, bet tas ir bulšits, labas personas negaida, kad viņām dos iespēju tādām būt.)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |