|
Jūnijs 15., 2020
 | 20:42
I
Viņas augums ir vieni vienīgi pavedieni. Asinsvadi, cīpslas un dzīsliņas, nervu tīkli un bronhu zariņi. Sīku rieviņu plīvurs uz ādas. Un tu esi tik neveikls, ikreiz, kad pieskaries, samudžini to visu. Kad beidz pieskarties, tavās skropstās iepinas gaisma un pavelk līdzi kaut ko neredzamu. Tikai tad, kad tu novērsies, kad aizej pavisam.
Tikai tad viņas augums satinas kamoliņā.
II
Viņa izvelk no sevis vienu pavedienu un piesien pie tava delma.
Tu saki: es zinu to stāstu. Tu ieiesi labirintā, meklējot briesmoni. Tad es ieiešu labirintā, meklējot tevi.
Neviens no jums neiedomājas, ka jūs abi paliksiet labirintā.
III
Kad viņa klusēs. Kad viņa nevarēs pateikt ne vārda.
Tad zini, viņa vij tīklu, kuru noklāt pār jūru, ja atkal pienāktu saulriets un tu tajā kristu.
Tad zini, viņa auž kreklu, ja atkal pienāktu rīts un tu kļūtu par putnu.
IV
Kad viss būs laimīgi beidzies, tu atstāsi viņu guļam uz salas
Kad viss būs laimīgi beidzies, viņa iekārs sev šūpoles kokā
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |