|
Aprīlis 30., 2020
 | 08:56 - resnums
..now that I got your attention :D
Pēdējā laikā, nu, teiksim, pēdējos 9 mēnešos, zaudētās draudzības/attiecības/potenciāls kaut kas man prātā savelkas kopā ar sajūtu, ka "manis bija pārāk daudz". Ne fiziski, bet emocionāli, intelektuāli, intensitātes ziņā, tāds mentāls resnums, kas, vaļā palaists, vienkārši izplājas pa visurieni, tāds, kuram īsti vispār nav robežu, ja nepiesargāsies, tad izplūdīs pa visurieni un tur arī paliks: liels, nesaprotams manis blāķis.
Un tas pat nav par kaut kādu kontakta biežumu (lai gan tas arī, protams) (lai gan nē, patiesībā nē; ar 2 cilvēkiem es kontaktējos reti), bet tieši par intensitāti, to, ka tad, kad es reaģēju, tad reaģēju pilnā amplitūdā, ar prieku, sajūsmu, pārplūstošu mīlestību, dziļu un aukstu sašutumu, ironiju, plašiem žestiem etc.. Nu tā kā, zinkā, tā kā tāda riktīgi kupla ōperdziedātāja, kas atvēzējas un piebļauj visu zāli, un vienkārši ir visur un pa visurieni.
Stingri ņemot, tās attiecības, kuras ir saglabājušās, ir tās, kurās a) cilvēkam piemīt ļoti stipra iekšējā noturība, un visi mani žesti tiek uztverti kā mani žesti un daļa no manis, b) cilvēks pats reaģē uz lietām tikpat plašā amplitūdā, vai vēl plašākā, un attiecīgi.
Nu lūk. Bet (tāpat kā ar fizisko resnumu) tas varētu būt, bet šajā gadījumā toč nav
- ne par paškontroles trūkumu; es ļoti labi varu sevi izkontrolēt, ja vajag, es vienkārši neplānoju to darīt, ja gribu, lai man ar cilvēku ir dziļākas attiecības par virspusēju fb draudzību;
- ne arī par nespēju paskatīties uz sevi no malas un tvert reālo situāciju, es pilnīgi mierīgi varu būt Iemīlējusies Kā Vēl Nekad un vienlaikus skaidri zināt, ka ar to cilvēku nevarētu vienā dzīvoklī sadzīvot pat diennakti; vai, teiksim, pusstundu kliegt uz cilvēku un vienlaikus zināt, ka tas cilvēks ir tikai veids, kā man tikt vaļā no visa, kas sakrājies.
Ironiskā kārtā viss tas, ko man ir izdevies saglabāt, jo cilvēks man nez kāpēc ir bijis gana mīļš, lai negribētu pazaudēt, man ir (vismaz uz laiku) izdevies saglabāt tāpēc, ka es esmu ar pieaugošu diskomfortu šo mentālo resnumu savākusi, sabāzusi korsetītē, nelaidusi ārā, notušējusi, noslēpusi, fočenītē pagriezusies tā, lai neredz, nekad neizģērbusies, tipa.
However. Ir tas kaut kāds dīvainais iesēdiens, tas smaidošais komforts, kas piemīt daļai resnu cilvēku, tas "šitais viss ir mans ķermenis un tas ir viscaur brīnišķīgs ķermenis paldies", un es kaut kā tā jūtos savā mentālajā resnumā, "o, paskaties, te plūst pāri malām, te izskatās gandrīz vai pēc burbuļa, te līgojas, šūpojas, nodreb un noļum, paskaties, kādas krociņas, bedrītes un rieviņas, paskaties, kā man viss ir pa trim un viens krāšņāks par otru, vēdera krokas trīs un zodi un potītes", šitā pat, tikai ar emocijām un domām, kas klājas cita citai pāri tādā ļoti dzīvā, vitālā, iekšēji strukturētā kaudzē, kas nevis staigā, bet veļas, pastāvīgi uzņemot ātrumu. Tā ir laba sajūta.
Kamēr to visu dabūt kautkādā mentālā slaiduma kontrolē ir ļoti slikta sajūta, vienlaikus ierobežojoša un tāda, ka nav ko elpot, un tāda, ka es to cilvēku taču visu laiku mānu, un tas, ka tas cilvēks mani droši vien negribētu resnu, to padara vēl sliktāku, un nē, tas nav "pieklājīgi" vai "korekti" (vai, ja ir, tad tikai sliktajās šo vārdu nozīmēs).
Tas, kas ir mokoši, tieši tādā "grūti to aptvert un pieņemt sevī" nozīmē, ir, ka man acīmredzot ir jārēķinās ar faktu, ka, ja es turpināšu būt tāda mentāli resna, tad varbūt man Nekad Vairs Nebūs Jaunu Draugu (kuru man jau tā nav pārāk daudz, ja), un ka arī esošie var kādā brīdī pamanīt patieso situāciju un pateikt, ka nē, paldies, pietiks.
Un laikam jau tā ir cena, ko es esmu gatava maksāt. Lai gan tik daudzkārt labprātāk nemaksātu.
(Jā, es zinu, ka, tāpat kā fizisks resnums, arī šis var būt "tikai manā prātā", piezīmēsim, ka tas burtiski tā ir, gofuckyourself.)
|
 | 15:29
L.: Mammu, kā excelī var dabūt šīs dienas datumu?
Es: Nezinu, uzgūglēšu... TODAY?
L.: ?
Es: Nu, ieraksti TODAY?
S.: Tu dēj olas?
|
|
|
|