Novembris 10., 2016

09:50 Labi, ka ir cilvēki, ar kuriem kopā pārdzīvot paradigmas maiņu Jo man šķiet, ka Brexit+Trump kombinācija ir pietiekams pierādījums, ka kaut kas ir dramatiski šķērsām tajā, kā tiek veidota - nē, nekādas ciešamās kārtas, es jūtos pietiekami piederīga šai straumei - kā mēs veidojam attiecības ar citādo; ar to, kā mēs prasām, lai privileģētākā grupa (balti, heteroseksuāli, daudzmaz veseli vīrieši, pārfrāzējot saldumi) veido sarunu ar mazāk privileģētajiem. Iespējams, dialogs tā, kā mēs to iedomājāmies, vienkārši nav iespējams. Iespējams, apdraudētības sajūta ir daudz lielāka, nekā mēs to iedomājāmies. Bailes, ka tu vari kļūt par sievieti, par homoseksuāli, ka, kontaktējoties ar psiholoģiski traumētiem cilvēkiem, kam nepieciešams trigger warning - akceptējot viņus - tu ja ne pats kļūsi par tādu, tad redzēsi savus draugus par tādiem kļūstam. Jā, trigger warning (ja to saprot kā vienu-divus informatīvus teikumus, pirms tiek demonstrēts potenciāli sensitīvs materiāls) man personiski šķiet pilnīgi nekaitīgs pasākums, bet ir cilvēki, kas to redz kā sākumu kaskādes reakcijai, vai kā simptomu slimai, nesaprotamai sabiedrībai, kurā viņiem tiek laupītas tiesības uz vienīgo-objektīvo patiesību. Un, reāli domājot, ja man kādreiz būtu bijusi vienīgā-objektīvā patiesība, es arī justos totāli apdraudēta, ja kāds kaut vai dotu mājienu par to, ka tās varētu nebūt. (Tāpat kā es justos apdraudēta, ja man gribētu atņemt visas daudzās-subjektīvās patiesības, kurās es dzīvoju un piespiestu iekšēji pieņemt to, ka vienīgā patiesība ir objektīva un neatkarīga no tā, kā es to interpretēju.) Un man šķiet, ka Stīvens Kolberts vēlēšanu nakts noslēgumā uzķēra precīzi to, kas ir problēma: ka puse no amerikāņiem ir nobijušies no otras puses (t.i., puse no demokrātiem ir panikā no republikāņiem un puse no republikāņiem baidās no demokrātiem), un tas vairs nav par ādas krāsu, orientāciju, dzimumu, šķiru vai sociālo statusu, tās ir bailes no neskaidra, gaisā esoša apdraudējuma. Mans pirmais-instinktīvais risinājums būtu izturēties pret apdraudēto mažoritāti tāpat, kā es izturētos pret apdraudētu minoritāti, t.i., respektēt viņu tiesības uz viņu pasaules uzskatu, viņu (vienīgo, objektīvo) patiesību, viņu emocionālās izjūtas, viņu bezspēcību, to pašu bezizejas sajūtu, kas taču ir tik labi pazīstama. Bet tas būtu darāms daudzkārt smalkāk un slepenāk (diez vai šo problēmu var risināt, pirms katra trigger warning brīdinot, ka tūlīt sekos trigger warning, kas dažiem varētu izraisīt grūti kontrolējamu fight-or-flee reakciju) un, ņemot vērā to, ka cilvēku, kas gribētu ieklausīties un empatizēt ar visiem, ir ļoti maz un gan jau nepavairotos, optimālā versijā radītu kaut kādu trū slepeno organizāciju, manipulatorus, kas saprot cilvēkus un tāpēc var nemanāmi noorganizēt bāzes līmeņa mieru un saskaņu viņu vidū. Kas aizved mūs nepatīkami tuvu Vegas pasaulei ar magiem un vienkāršajiem ļaudīm, un šai pasaulei inherento problemātiku. Un jā, es nezinu, ko ar to visu darīt. Bet es negribu ļaut sev noreducēties uz šobrīd tik populāro "pai pai gan jau būs labi, tas ir tikai viens Tramps, gan jau viss normalizēsies" naratīvu. Jo šī ir kļūda arī manā domāšanā (un sava domāšana ir viena no nedaudzajām lietām, ko es vispār varu mainīt).

(64 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi