|
Maijs 9., 2015
 | 09:17
Stella pamostas līdzās pusplikai mammai, attiecīgi mans rīts sākas ar "pupa pai! pai pai pupa!", kas, protams, galīgi nav sliktākais, ar ko sākt rītu
Es: - Tu atceries, ka kādreiz pupos bija pieniņš?
Stella (pēc ilgām pārdomām): - Tikai (s)ula.
|
 | 23:52
Dienas nekonkrētā doma:
es pilnīgi saprotu to, kāpēc cilvēki var būt ļauni (neiecietīgi/dusmīgi/etc) pret tiem, kurus viņi mīl, es pati regulāri šitā jūtos par cilvēkiem, kurus es mīlu, un parasti arī nekautrējos to izpaust,
bet kas ir tas psiholoģiskais mehānisms, kas liek cilvēkam būt ļaunam/riebīgam/nicinošam pret tiem, kuri mīl viņu, vai vismaz potenciāli varētu mīlēt? [šoreiz liekot "abpusējas jūtas" kaut kur pirmajā kategorijā]
"Cilvēki vienkārši ir ļauni", protams, ir opcija, bet tad būtu loģiskāk vispirms pielaist to muļķi tuvāk un tad iebliezt, kur sāp visvairāk. "Cilvēki ir ļauni un nepacietīgi"? Bailes? Riebums pret sevi? Kaut kas vienkāršāks un ne tik globāls?
Vārdsakot, šajā jautājumā man pietrūkst empātijas, man šķiet, ka es vienmēr, kad man ir šķitis, ka es kādam varētu patikt un es nevaru likt pretī spēcīgākas jūtas no savas puses, esmu sarāvusies maziņa un baidījusies pat nepareizi elpot tajā virzienā (protams, ar manu raksturu tas varbūt izpaužas diezgan nemanāmi, bet enīvej ;)), un man ir grūti izdomāt kaut kādu mīļu izskaidrojumu/attaisnojumu šādai uzvedībai. (Kamēr pati savu "būt maksimāli riebīgai pret cilvēkiem, kurus mīlu" es varu attaisnot jebkurā laikā.)
Meibī nemeiko sensu, bet nu bija jāpieraksta.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |