|
Marts 7., 2015
 | 09:16
Btw, kur ir jūsu pozīcija tajā lielajā "depresijas/saņemšanās/slimības" diskursā?
Vienā pusē tātad pozīcija "Yet, despite the staggering evidence and rhetoric aimed at helping people understand, many people still don't get that being diagnosed with a mental illness isn't something that's in their control -- just like having the flu, or food poisoning, or cancer isn't in their control." (via What If People Treated Physical Illness Like Mental Illness?)
Un otrā pusē ir radikālais "sūds tas tavs bipolārais whatever, vajag mazāk vipendrīties un vairāk sportot, ja tu nebūtu tāds hipsteris, tad tev arī diagnozes nebūtu".
Nu lūk, un, lai arī pirmā pozīcija šķiet daudz, daudz labsirdīgāka un humānāka, es pati drīzāk esmu otrajā, t.i., "saņemies un beidz čīkstēt" pozīcijā, vismaz attiecībā uz sevi.
Nu tādā ziņā, ka, jā, fine, cilvēks nevar īsti kontrolēt to, vai ir psihs vai nav, un nevar arī īsti izkontrolēt, vai konkrētais psihums notrigerēsies vai nē (jo nav iespējams izkontrolēt visu dzīvi), bet ir iespējams kontrolēt to, kā tu ar savu psihumu sadzīvo - OK, pašas epizodes laikā droši vien nē, bet pirms un pēc tam gan.
(Jā, es skatos uz sevi šobrīd, un saku, hanībij, tavai vanabī depresijai nu ne mazākajā mērā nepalīdz tāda nenormāla piepļaušanās rekordtempā - kur tev vispār radās lieliskā ideja apvienot zoba anestēziju, neēšanu un porto, kas katrs pats par sevi jau ir viegls pizģec tavai trauslajai psīhei? Un jā, bļin, pēc tam, kad tu esi piepļāvusies, tu spēj gulēt, nevis pavadīt pusi nakts vārtoties pa gultu un otru pusi kaut kādos garlaicīgos murgos, bet tu tāpat pamodies 7.30. Fakin 7.30!)
Nevarsaprast, vai pieņemt, ka "depresija ir neīstenots naids pret sevi", kā apgalvo psihs Robertas Peinas grāmatā, vai varbūt tomēr beidzot izlasīt Līdera "The New Black", vai varbūt beigt rakstīt glupības cibā un izdarīt to, kas man darbā jāizdara + sagatavoties šīsdienas lekcijai, dura nedataisītā.
|
 | 23:57
Es nemaz nebiju zinājusi, ka esmu tik šausmīgi, šausmīgi nervoza par saviem jaunajiem prōzistiem. Tagad, pēc pirmās nodarbības, ir iestājies tāds viegls miers; precīzāk, vispirms iestājās tas drausmīgais nelabums, kas parasti iestājas pēc pārciesta šoka, tas mirklis, kad tu sēdi un blenz uz pusapēstu maizīti un frāze "nejusties kā savā ādā" pēkšņi šķiet ļoti adekvāta, tev šķiet, ka tev ir uzmaukta kāda cita cilvēka āda un tas cits cilvēks ir par to diezgan neapmierināts;
bet tagad ir mieriņš.
Protams, ir diezgan jokaini uztaisīt pirmo lekciju, kurā gandrīz vai netiek runāts par literatūru, bet gan jau pie tā mēs arī eventuāli nonāksim.
Galvenais, ka ir miers, kaut uz vienu vakaru.
|
|
|
|