|
Marts 25., 2014
 | 09:14
Reizēm ar Džonatanu, viņa Attieksmi un Izturēšanos vienkārši rokas nolaižas un tad uznāk niknums un gribas izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai tam sīkajam šmurgulim ierādītu, ka pieaugušie jāklausa, jo viņam nav izejas. Kaut kā izdarīt tā, lai viņam vai nu ir bail man klaji braukt virsū, vai arī ir skaidrs, ka jāizrāda man kautkāda nebūt Pateicība par to, ka es esmu tāda lieliska māte.
Un tad es tā domāju, ka diez vai, ja es viņu salauztu un liktu no manis baidīties/izrādīt pateicību, es vēl būtu lieliska māte.
Es atceros šito te gribu cīņu no savas bērnības (kad, protams, es biju mazais kretīns) - nu nebija iedomājams, ka es varētu tā vienkārši pacelt rociņas un pieņemt to, ka pieaugušie noteiks, kā man jādzīvo, tb pat ja objektīvi viņiem bija taisnība, es gribēju darīt tā, kā ir pareizi, tāpēc, ka ir pareizi, nevis tāpēc, ka man tā kāds ir licis.
Šajā gadījumā droši vien es atteikšos no tās huiņu pedagoģijas un audzināšanas, jo (un šito te es atceros no bērnības) vienpadsmit gadu vecumā visa audzināšana jau ir nokavēta, kāds ir, tāds ir, un nebūs te vairs nekādas pārtaisīšanas. Tikai tik, ka var censties nesačakarēt to labo, kas nu ir. Nosaukt to spītību un iecirtību par "mugurkaulu" un pieņemt kā faktu.
Protams, ka būtu patīkamāk, ja viņš pret mani izturētos mīlīgi un jauki, bet nu priekš tam man pagaidām vēl ir meitenes. Ar Džonatanu laikam mani vairs nevieno mātes-bērna attiecības, vismaz ne pozitīvā veidā, un laiks pāriet uz draugu/līdzīgi domājošo attiecībām (izņemot rīta modināšanu un mājasdarbu pildīšanu). Labi, ka mums ir kopīgas intereses (zinātne un kaku jociņi līdzīga humora izjūta, varbūt drusku literatūra) un diezgan daudzas krutas jomas, kurās viņš man saliek vienos vārtos.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |