|
Janvāris 14., 2014
 | 08:41
Jā, bet tas "Okeāniskais Es" ir
1) perfekta grāmata, ko lasīt naktī pēc savas dzimšanas dienas, reāli Eksistenciāli un pa īstam,
2) pilnīgi negaidīti arī perfekta grāmata, kuru redzēt "es pamostos ar pārbijušos ahhh, jo omamma ir pārvērtusies par himairu" murgā, zombiji nervozi pīpē stūrītī.
Pie tam pat nav tā, ka es pēkšņi spētu novērtēt smalkās literatūras kvalitātes, jo, piemēram, lasu to izslavēto "Thirteenth tale" un katrā otrajā lapā murminu kaut ko iz sērijas "for fuck's sakes, nafig tā jāraksta" un "bļin, nu baaaaigi oriģināli, pizģec, dvīņi!..." un "I call your bullshit"; pagaidām es izklaidējos, pieņemdama, ka Vida Vintere patiesībā ir vāji maskēta Margareta Atvuda, un cerēdama, ka stāstītāja atmetīs to Džeinas Eiras izteiksmes stilu, sulīgi nolamāsies un nositīs VV ar cirvi.
P.S. Vispār VV drīkst arī nosist stāstītāju. Ar cirvi.
P.P.S. Bet varbūt tie, kas jūsmo par 13. stāstu, vnk nav lasījuši Džo Valtones "Among Others", kur ir viss, kas ir kruts šajā grāmatā (mīlestība pret grāmatām, liela bibliotēka, grāmatas kā pasauli veidojošs faktors, un arī dvīņi! tikai šoreiz pamatotāks stāsts), bet bez samākslotības, un ar magic-magic-magic šī vārda labākajā nozīmē.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |