|
Aprīlis 27., 2012
 | 23:03
Droši vien eksistē kaut kas tāds kā morālais agnosticisms, un, ja eksistē, tad droši vien tas ir manējais
Nu tāpat kā reliģiskais agnosticisms. A ko padarīt, dzīvoju tā, lai tad, ja tieši pirms nāves izrādīsies, ka viss ir smuki beidzies ar galiem un bez nekādas mūžīgās dzīvošanas, nebūtu iemesla padomāt "tfu, būtu zinājusi, būtu dzīvojusi citādi", un atkal, ja izrādīsies, ka ir tas kungs un mūžīgā dzīvošana, lai es varētu padomātu, pffff, būtu zinājusi, vienalga būtu dzīvojusi tā, kā pašai šķiet pareizi, nevis kā tavos likumos rakstīts, un iepūt man;
un tas ir arī apmēram viss, ko es varu par to zināt vai pateikt; who knows, ja jau eksistē tāds iracionāls dievs, tad varbūt tas patiesībā ir grieķu zevs ar visu panteonu - tas ir tikpat ticami/neticami/iespējami/neiespējami kā kristiešu versija, piemēram,
Enīvej; kaut kas tāds noteikti ir arī morālē: varbūt ir tāds universāls un absolūts morāles likums, kas vienmēr ir pareizs, bet ne jau nu man to zināt un aptvert
attiecīgi dzīvoju (nu iz sērijas "cenšos dzīvot") tā, lai jebkura mana darbība vienlīdz labi varētu būt gan "esmu augsti morāliska un daru visu kā pareizi", gan "pajāt morāli, daru, kā pašai šķiet pareizi",
bet tas ir arī apmēram viss, ko varu par to pateikt, jo, ja pastāv tāds augstākais, man neizdibināmais morāles likums, tad tas tikpat labi var būt gan "dzīvība ir svēta, nedrīkst lietot antibakteriālās ziepes", gan "dažas planētas saslimst ar savdabīgu vēzi, kas izpaužas kā organiski radījumi, kuri kautkādā brīdī var pat attīstīties līdz tam, ka iedomājas, ka viņiem ir intelekts un morāle, haha, bet nu tas ir pofik un īslaicīgi - slikti ir tikai tad, ja šie izdomā izplatīties ārpus planētas robežām", un no tāda augstākā neizdibināmā morāles likuma skatupunkta vēl nevar zināt, vai gandijs vai breivīks ir svētie (vai vrb gan-gan; vrb augstākais morāles likums ir "realizēt savu būtību līdz tās maksimumam"),
un šajā kontekstā sludināt citiem morāli ir tikpat jokaini kā agnostiķim sludināt reliģiju
(lai arī, ja nemaldos, es bieži esmu cilvēkiem teikusi, ka reliģija ir drausmīgi ūber, un kāpēc lai nebūtu, ja pierādīti samazina ciešanas un sāpes)
|
| 23:34
Un, no otras puses, tas taču ir kaut kāds mūsdienu fenomens - tiekšanās vienādot "labo" un "patīkamo"? Nu, tb visādus veģetāriešus/vegānus esmu dzirdējusi, bet ļoti reti tādus, kas drausmīgi ciestu no tā, ka neēd gaļu un vēl viskautko. Cieš no citu attieksmes, no tā, ka pret viņiem slikti izturas, no tā, ka ražotāji nezin kāpēc piešauj diļļu čipšiem dzīvnieku valsts sastāvdaļas, bet no pašas izvēles neēst kaut kādu paiku necieš. (Kamēr, teiksim, alerģiskie ļaudis labprāt pasūdzas, ka drausmīgi gribētu xxxx vai yyyy, bet diemžēl nedrīkst.)
Man šķiet, ka vēl manā bērnībā tā morāle bija pilnīgi otrāda, nu, ka ir platais, ērtais un patīkamais ceļš, kas automātiski ir amorāls un ved uz elli, un ir kaut kas šausmīgi sarežģīts, neērts un sāpīgs, bet toties ļoti morāls;
vārdsakot, kautkā baigi nedzird cilvēkus, kas teiktu, nez, piem., "drausmīgi riebjas geji, bet eju ar viņiem praidā, jo uzskatu, ka tas ir morāli pareizi" vai kautkā tā, tieši otrādi, cilvēki, kas aizstāv geju tiesības, labprāt atsaucas uz visādiem krutiem un patīkamiem cilvēkiem, kas ir homoseksuāli. Nu ja nu vienīgi gavēņa laikā, kad cilvēki atsakās no tā, kas patīk (bet atsakās tak no tā, kas patīk, bet tiek uztverts kā slikts, un parasti tomēr piezīmē, ka patiesībā bez tā var iztikt un justies ļoti labi, nevis tur "āāāā bļin beigsies gavēnis TŪLĪT PAT aiziešu pasūtīšu asiņainu steiku, maukas un trīsgraudu šņabi, bet pagaidām ciešos").
/atvainojos visiem filosofijas pirmā kursa studentiem, kas šo lasa un domā tipa 'd00ch, baigais atklājums'
|
|
|
|