|
Decembris 6., 2011
 | 10:29
"Thus conscience does make cowards of us all"
Vot atcerējos šito te, sabrīnījos par to "us all" (tipa kopš kura brīža "to be or not to be" ir retorisks jautājums un Hamletam ir skaidrs, ka nomirt grib visi), pārlasīju visu monologu un konstatēju, ka ap to brīdi viņš jau ir pierādījis, ka jā, nomirt grib visi un nebūt ir cēlāk nekā būt dzīves (un liktens, un ķermeņa) pazemotam.
Un tālāk:
And thus the native hue of resolution
Is sicklied o'er with the pale cast of thought,
(šeit: "native hue of resolution" = dabiskā, spēcīgā apņēmības (krāsa) - tb apņēmība beigt šito balagānu
"pale cast of thought" = ..kuru padara slimīgi bālu domas/apziņa)
..un, protams, bailes no pēcnāves dzīves, kas Hamleta kontekstā ir nevis iespējamība, bet realitāte (pietiekami labs arguments, lai nenovāktu tēvoci tad, kad tas ir ērti, jo tēvocis varētu nejauši nonākt paradīzē).
Arī tagad labākie argumenti pret pašnāvības izdarīšanu (starpcit, ļoti labs resurss) ir racionāli un/vai sirdsapziņas apsvērumi.
Vot tā, un tā visa bērnības retorika caur empātiju (tipa "mamma un tētis dikti raudās") (source: multene par Brālīti un Karlsonu, kas man manā 9-10 gadu vecumā un agrāk bija tuvākā atsauce uz iemesliem nepadarīt sev galu) un pusaudziskā retorika iz sērijas "pašnāvnieki ir gļēvuļi" (source: peer knowledge) ir pilnīgs bullšits. Then again, iespējams, lielākajai daļai bērnu/tīneidžeru racionāli argumenti nav gana efektīvi? Protams, atšķirībā no pamat-dzimumaudzināšanas lietām, pašnāvība ir tēma, par ko ar vecākiem nerunā. Un bērnu grāmatiņas par tēmu arī tā pa fikso neatradu (lai arī tur ir grāmatiņas gan par to, kā dīlot ar citu cilvēku pašnāvību, gan "no new baby"). Pašnāvības vēlme, izrādās, sākas tikai no tīneidžera vecuma, yeah right.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |