|
Marts 5., 2011
 | 17:14
Dorians Grejs
Virdžīnij, trauslā Virdžīnij,
vai tu tagad meklē ko jaunu
vai tev tagad nepietiek vairs
ar savas mazās kājiņas
iemērkšanu man sirdī
maziņā, baltā
nolaizīt tavus sarkanos
nadziņus - tev ar
to ir par maz? manas
krūtis var pārvērsties suņos manas
acis būs kraukļi piekalšu tevi
pie sienas
šeit, šajā auksti izgaismotajā
morgā - nejautā,
nejautā, Virdžīnij, vai mani,
tik skaistu, tik iekārojamu
vēl ir iespējams mīlēt
Doriana Greja ģīmetne
ģīmetne pamostas
gultas vecmodīgajā rāmī
dzeltena krāsa sacietējusi skropstās
viņa rokas ir mirušas kaijas
viņš pats ir izplūdis, palagiem līdzīgs, pat
loceklis nevarīgs slēpjas starp stilbiem
neko neko es neesmu
darījis ne ļaunu ne labu
bet esmu tik slims un vecs
es zinu, Dorians Grejs
dejo sapņos, viņa augumu
iekāro cilvēki zvēri un putni
bet man
uz ādas pat putekļi
nenosēžas
Mistrese Greja
viņas krūtis un gurni ir
neuzarti lauki, un seja
gluda kā fajansa trauks
jau desmitiem gadu skaistums
iedveš dievišķas šausmas
viņa savā ģīmetnē skatās
lūk, Tomass, lūk, Džeremijs, jūrnieks,
stāv, balstot mātes stumjamo krēslu
lūk, Eloīze, ar dvieli pārsegtā rūgstošā
mīkla, un, lūk, mazā
Ariadne ar metāla stīpiņu zobos
un, lūk, arī viņa,
veca un šausmīga sieviete, pa pusei plānprātīga,
sadurtām vēnām, paģirās trīcošām lūpām
tad kāpēc tik uzvarošs
ģīmetnes dzeltenais smaids
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |