|
Decembris 11., 2009
 | 08:16
Mēģināju uztaisīt savas iekšējās pasaules analīzi, konstatēju, ka šobrīd mani satriec:
1. Objektīvi dizāsteri (tipa "jopcik, naudas nav" vai "bērniem problēmas", kaut kā tā, patiesībā, tfu, tfu, tfu, nekas tāds šausmīgs un nepārvarams nav bijis),
2. Miega trūkums, gļuki radošajā dzīvē, gļuki darbā, nepadarīti sīki darbiņi
3. Kāds Varētu Par Mani Slikti Padomāt.
Pirms diviem gadiem šis "Kāds Varētu Par Mani Slikti Padomāt" stabili kotējās augstāk, iespējams, pat pirmajā vietā (tipa "naudas nav, Ko Tagad Cilvēki Par Mani Padomās"), un man nācās izpildīt dažādus prāta vingrojumus, lai ar to tiktu galā; tagad tā, ja gluži sejā nelec, tad lai domā, ko grib.
Nevar saprast, vai es līdz 26 gadiem biju tīneidžeris un tagad beidzot esmu pieaugusi (patiesībā šis ir atkārtojošamies motīvs manā dzīvē, ik pēc pāris gadiem vai pat biežāk es līksmi konstatēju, ka nupat, nupat esmu kļuvusi par pieaugušo :)), vai arī tā ir kāda fizioloģiska vaina (cieta sirds, kurlums, bieza āda, tukša galva vai aste gaisā).
Patiesībā jau vienalga, t.i., labāk dzīvot tā, kā ģimenei mierīgāk un stāstus var rakstīt, nevis tā, kā bija.
|
 | 12:16
Sapratu, kāpēc man nepatika vakardienas prozas lasījumi (vispārējais iespaids, atsevišķiem stāstiem var būt citas galvenās problēmas):
- Protagonists Ir Muļķis un/vai Kretīns. Man nav nekas pretī pret protagonistu, kurš ir dzimis stulbs un kretīns un kā nebūt vai nu apzinās/cīnās ar šo kondīciju, vai kaut kādā metafiziskā līmenī saduras ar šo problēmu, vai stāsta gaitā attaisno savu eksistenci. Bet stāsti, kuros neviens tēls nav patīkams, pievilcīgs vai interesants, un visa stāsta sausais atlikums ir tas, ka autors un lasītājs/klausītājs ir pierādījuši sev, ka ir krutāki nekā nožēlojamie parastie cilvēciņi? Nupiedodiet.
- Rišas un cakas bez citas funkcionālas nozīmes kā "zāle tagad smiesies" vai "šitais te ir simboliskais līmenis!!!"
- "Iespējams, Jūs Šo Stāstu Nesapratīsiet, Ja Es Nepaskaidrošu, Par Ko Tas Ir" motīvs ievados
- Briesmīgi neprofesionāli risinājumi tipa "un tad viņa uztaisīja tēju, apsēdās, dzēra tēju un pārdomāja, kā tas viss ir sācies", briesmīga lēkāšana starp POV (headhopping) un citi gļuki
- Tas viss vārdu-teikumu līmenī noslīpētiem stāstiem, t.i., rodas sajūta, ka cilvēks pirms pēdējās redakcijas ir pieņēmis savu stāstu kā labu esam, galvenais valodu saķīlēt. (Tas gan nav īsti korekts uzbrauciens - tikpat labi var būt tā, ka cilvēks stāsta līmeņa kļūdas ir sajutis, nav pratis izlabot, tad nu vismaz valodu dabūjis kārtībā.)
Vakardienas autori turpretī izklausījās stipri mazāk apslīpēti, bet zato dažādi (tbš nosegts plašāks spektrs) un ir tā kā cerība, ka viņi varētu stāstus pārstrādāt pēc būtības, nevis virspusēji.
Tiesa, šī vieglā aizkaitināmība no tā, ka man pašai ar visām šīm problēmām jācīnās. Un tāpēc, ka vienā vakara gaitā točna šitās pieejas bija par daudz.
|
 | 16:00
Starp citu, pēdējās pāris nedēļas katru nakti redzu spilgtus sapņus, pamostos ar vienu no diviem reakciju variantiem:
a) fū, labi, ka nebija par seksu
b) fū, labi, ka nebija par literatūru
|
 | 18:12
Piedrāzt literāro prozu, lai dzīvo dzīves proza (a.k.a. alkohols un izklaides) :)
|
| 18:36 - kritikas grupa
Nu tā, prozas kritikas grupā jau publicēti trīs stāstu nedataisītas versijas (viens no stāstiem gan manējais, moška neskaitās ;)), un man sāk šķist, ka tam pasākumam ar laiku varētu ieslēgties apgriezieni, t.i., kad latvieši pārvarēs iedzimto kautrību.
/end šeimless promoušen
|
|
|
|