|
Janvāris 11., 2009
 | 00:26
Kautkāds apburtais loks, ja es atkal atsākšu lasīt latv. prozu, es kļūšu par briesmīgu žultainu riebēkli labākajā gadījumā vai par rezignēti skumju paklusētāju un "acīmredzot labi rakstīt vispār nav iespējams" nometnes spēlētāju sliktākajā, bet nelasīt un deklarēt, ka tas nāk par labu sirdij un žultspūslim (kā tas arī ir) faktiski nozīmē piedrāzt visu latviešu literatūru, principiāli rakstīt un publicēties tikai svešvalodās (ja vispār) un tādā garā.
Kas ir sliktāk, būt negāciju pilnam dzēlīgam mērglim vai vienkārši pajāt par to, kas šobrīd nestrādā, un ļaut, lai mirušie aprok savus mirušos?
Apzinoties arī, ka faktiski jau manas negācijas diez vai kautko palīdzēs, un mana astes pacelšana un aiziešana neko daudz nemainīs šajā vai alternatīvajā nākotnē.
Apzinoties arī, ka tā pa lielam man personiski būtu izdevīgāk un komfortablāk neapgrūtināt sevi ar to, kas sarūgtina?
Un tomēr: ja man tas nezin kāpēc šķiet pietiekami svarīgi, lai vismaz apsvērtu domu par to visu iespringt, tad varbūt vajag, pofig, ka tāpat bezjēdzīgi. Ne tik daudz "latviešu literatūras" vai kultūras vai valodas labā, bet vismaz lai saprastu, kāda huja pēc es vispār par to domāju, ja loģiskāk un veselīgāk būtu nedomāt. Lai radītu kaut kādu spriedzi zinies. Lai radītu emocionālo materiālu kādam romānam.
Kuru es rakstītu angliski.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |