Novembris 10., 2006

17:26 Palasīju šādus tādus dzeinas ierakstus, atcerējos, kā es vakar, gultā izlaidusies, apbrīnoju savas roņu mammas (© Džonatans) cienīgās aprises, un iedomājos - interesanti, vai sajūta, ka sieviete stāvoklī ir skaista, izriet no instinktīvas patikas pret noapaļotām plūdlīniju formām, izliekumiem, ieliekumiem un pārējiem bagātīgas miesas atribūtiem, vai arī šī patika rodas no apziņas, ka tur iekšā ir viens diezgan ļoti gaidīts radījums? Un, lai kāda arī nebūtu atbilde - par ko liecina tas, ka man patiešām patīk vīriešu alusvēderu forma? Tiesa, šī patika nav ne seksuāla, ne intelektuāla, bet tomēr - tie onkas, kam ir skaists izgāzts apaļš puncis, kuru neuzmanīgāks vērotājs (nereti arī es) varētu noturēt par grūtnieces punci, nu smuki taču.

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

21:11 Beidzot izsmējos no sirds, līdz pat krampjiem vēderā. Nezinu, kas bija komiskāks - Hermanis ar naivi bērnudārzniecisko uzbraucienu "dzeltenajai" Muktupāvelai, Naumanis ar stila pērlēm iz sērijas "mākslas misija ir rēlisms kā dubultmākslīgums (reālisma pārreālisms), kvazimākslinieciskums pārākajā pakāpē" vai Ikstena ar naivi vidusskolniecisko "Es nezināju, ka pasaule ir tāda sūdu bedre, pa kuras virsmu slīd trausli baltie latvju rakstnieciņi, kurus neviens nesaprot". Rūgtums jau drusku paliek, bet tas tikai tāpēc, ka Rimands Ceplis atļāvās konstatēt faktu, ka teātris un literatūra ir divas dažādas lietas, attiecīgi iebāžot uzjautrinātajam lasītājam sejā faktu, ka patiesībā jau nekā smieklīga tur nav. Bet vispār, ja apšautu visus cilvēkus, kas prot vēsā mierā pateikt elementāras patiesības (un šādu cilvēku nemaz nav tik daudz), pasaule kļūtu daudz jautrāka un daudzkrāsaināka.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi