|
Aprīlis 17., 2006
 | 13:36
Bet vismaz tagad es skaidri zinu, kā tas ir - just milzīgu cieņu un apbrīnu pret savu bērnu.
Jo viņš, būdams tikpat kautrīgs kā es viņa vecumā, spēj konkrēti un skaidri pateikt, ka viņam "viss ir apriebies! Viss ir līdz kaklam!", ka nē, viņš negrib iet spēlēties vai jā, viņš grib iet spēlēties.
Garu garu notikumiem pārbagātu dienu uzvesties ideāli un ļoti, ļoti saprātīgi, un tikai pēc gara un, iespējams, visai pabaisa gājiena naktī no dzelzceļa stacijas, jau mājās nonākušam, pirmo reizi pa visu dienu iečinkstēties.
Izlasīt vārdu "Carnikava", gandrīz pareizi uzrakstīt vārdu "stacija".
Spēlēties vienam pašam un aizskriet mežmalā tik tālu, ka mamma sāk uztraukties.
Pievilināt pirmos dzeltenos taureņus un spēlēties ar niedrēm.
Atrast olas un mācēt pareizi apmainīt tās pēc kursa "trīs zaķa noliktās olas pret vienu kinderolu".
Un, kas ir pats, pats iepriecinošākais - kontaktēties ar citiem bērniem, sarunāties ar viņiem, mainīties olām un dalīties ar sulu. Tagad man vairs nav tik ļoti jāraizējas par to, kā viņam klāsies pirmsskolas audzināšanā/skolā.
Garastāvoklis:: lepns & lielīgs
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |