|
Aprīlis 4., 2006
 | 23:46
Un vakar (jā, vakar) pirmo reizi sāku apzināti lobīt nost to self-image, to zīmi, ko biju sevī iededzinājusi padsmit gadu vecumā.
Pārsteidzoša sajūta; ka nekas no manis nepazūd arī tad, ja cilvēki, kurus es cienu, atzīst, ka viņi nav pieraduši pie manis (ar manu self-image tagad), ja cilvēki, kuri man ir tuvi, pasaka - tu agrāk patiki labāk (un arī tie, ko es cienu, baidos, tieši tā nodomāja, tikai klusēja, jo bija skaidrā)
bet nekas nepazūd arī tad ja tu nekrīti pāri klints malai, arī tad, ja tu esi pavisam parasts cilvēks, kas pelna naudu, audzina bērnu un pirmo reizi šogad (tiešām?) aiziet uz kino.
Lai kāds tevi mīlētu, tev nav jābūt īpašam.
Un man arī pašai priekš sevis - nav jābūt īpašai.
Lai arī filma Izvirtulis, protams, aizķēra, un aizķēra smagi.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |