|
Marts 25., 2006
 | 10:29
Droši vien ir cilvēki - ir daudz, ļoti daudz tādu cilvēku - kas nav otrreiz piedzimuši, piedzimuši no zvērēna par cilvēku, no būtnes, kas rīkojas dabiski un nežēlīgi, sekojot civilizācijas nedabiskās un izkropļotās vides sarežģītajiem likumiem, allaž tiecoties uz izdzīvošanu, kāpjot pāri līķiem un dzīviem cilvēkiem, kam pārgrieztas rīkles.
Es nezinu, ko ar viņiem darīt, es tikai zinu, ka tā īsti nespēju pielāgot šiem cilvēkiem tos likumus, kurus pielāgoju sev, kaut kādas ētikas un empātijas pamatlietas. Viņi ir dzīvnieki, viņi nav cilvēki, uz viņiem attiecas citi spēles noteikumi. Tur nav ko cepties un nav ko viņiem pārmest; es pieļauju, ka dzīve bez ētikas aklās zarnas varētu pat būt iekšēji harmoniskāka.
Nujā, un tad ir tie cilvēki, kas ir piedzimuši otrreiz, kas ir piedzīmuši no zvēra par cilvēku, tie, uz kuriem attiecas ētikas likumi un kas pirmām kārtām prasa atbildību no sevis. (Piezīmēsim, ka citi patiesībā nav īsti tiesīgi prasīt atbildību no viņiem; citi var tikai izteikt nejaukas vai mazāk nejaukas piezīmes, un cilvēks pats sastāda sev apsūdzību ar visiem saviem iedomu advokātiem tiesnešiem un zvērināto tiesu, lai kas tā šajā situācija arī nebūtu.)
Iespējams, ka otrreiz piedzimušie izcieš ētiskās mokas arī par tiem, kas nav otrreiz piedzimuši un tātad iztiek bez lieka čakara par šo jautājumu.
Bet es nezinu, vai tas ir nepieciešams un vai kādam zvēram jelkad ir bijis svarīgi, ka ir kāds Jēzus, kas krustā sists par viņa "grēkiem".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |