|
Septembris 28., 2005
 | 18:12
Dažos vārdos par šībrīža "aktuālo" tēmu - bērnu audzināšanu.
Kas attiecas uz mani: bērnībā reizēm dabūju pērienu, nedomāju, ka no tā man būtu bijis kāds labums. Normāla, cilvēcīga saruna attiecīgajās situācijās būtu bijusi daudz piemērotāka.
Kas attiecas uz manu bērnu: nē, es viņu neperu un arī neplānoju pērt (ir, protams, gadījies uzšaut pa dupsi - bet tik viegli, ka viņam pat nesāp), vienīgais sods, ko es viņam piemēroju, ja niķis ir pārņēmis prātu vairāk kā vajadzētu vai bērns ir sācis kost vai sist: ielikt viņu kaktā un paturēt tur kādu brīdi vai ielikt vienu pašu atsevišķā istabā. Bet mazais to pārdzīvo tik ļoti, ka pēdējā laikā pietiek ar brīdinājumu par iespējamajām sekām.
Un nē, man neliekas, ka es būtu sliktāka māte tāpēc, ka neperu bērnu, bet cenšos ar viņu runāt. Jā, atrast pareizo formu, kā bērnam iestāstīt "vajag" un "nedrīkst" ir grūti & reizēm prasa pamatīgu galvas lauzīšanu, un varbūt mācība paliek galvā īsāku brīdi (lai arī tas nav garantēts), bet toties mans bērns nav spiests pārdzīvot fizisku pazemojumu, neizjūt pieaugušo kā tādu, kas var viņu kontrolēt tikai tāpēc, ka ir spēcīgāks - pieaugušais ir cilvēks, kas zina savu viedokli un spēj to pamatot, pieaugušais ir cilvēks, kas viņam ir emocionāli nepieciešams un tāpēc respektējams.
Un, ja mans bērns būtu gudrāks, ja tiktu pērts, tad paldies par kūkām, man pilnīgi pietiek ar viņa šībrīža apgriezieniem.
|
 | 22:26
shim rudenim ir speeciiga launch kampanja
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |