|
Septembris 21., 2005
 | 11:35
Ir laba diena.
Autobusā raudāju, lasot Assassin's Apprentice. Un ir labi raudāt, nekaunoties par savām asarām, zinot, ka tās ir labas asaras.
Un aizmigu, domājot par to, cik ļoti komfortabla var būt situācija, kurā mīļotais cilvēks sēž pie datora, nevis ieritinās blakus. Jo acīmredzot mīļotais cilvēks tic, ka būs rītdiena un parītdiena, un vēl daudzas dienas, kurās es aizmiegu uz viņa pleca, un viņa ticība kļūst par manu ticību.
Ir labi zināt pat to, ka es spēju kontrolēt sevi tiktāl, ka emocijas un ķermenis var tikt nolikts otrajā plānā, lai prāts varētu koncentrēties uz to, kas jāizdara.
Un ir labi, kad diena ir laiska un gara, un pa ilgiem laikiem ne darbs, ne darba trūkums mani netraucē.
Ir labi klausīties The Cardigans.
Ir labi varēt naktī piecelties un aiziet pēc tējas (jo ir nežēlīgi auksts, un patiesībā es esmu slima, tikai neizrādu), un, atnākot atpakaļ, redzēt, ka bērns ir pusmiegā ieņēmis manu vietu, un izbrīvēt sev laukumiņu starp bērnu un puisi (un ir labi arī tas, ka nakts vidū mazais miegaini attipina pie mums).
Ir labi vakarā pirms aizmigšanas stāstīt bērnam pasaku par vēja zvaniņu un Ķīnas imperatoru.
Ir labi sapnī izdomāt stāstu ciklu pusaudžiem. Ir laba sajūta - un tas nekas, ka šorīt esmu to jau aizmirsusi.
Un ir labi zināt, ka draugiem ir labi.
Ir labi notvert to vienu mirkli, kurā tu esi mierā ar pasauli un sevi. Notvert un saglabāt, un neaizmirst arī tajās dienās, kad ir grūti (bet tad jau vairs nav grūti).
|
| 20:32
ehh, un beigās vēl bērns paziņoja, ka grib varbūt grib piezvanīt tētim, un staigāja apkārt pa istabu, ļoti nopietni stāstīdams, kā viņam šodien gājis, ko dabūjis, ko apēdis. un "nē, nedosi mammai parunāties".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |