|
Septembris 1., 2005
 | 10:01
"Pirmdienas vakarā esmu mājās, novelku kurpes, pietipinu pie radio aparāta un ieslīgstu nelielā koncertā ar tarkšķiem. Krekls, pielipis pie muguras, atgādina par nogalēto darba dienu. Sēžu nekustīgs, kad istabā ieveļas mobilā telefona zvana skaņas. Es saviebjos rūgtumā un aizdodos līdz mēteļa kabatai. Zvana priekšnieks. Jēziņ! Viņam esot jāatgādina man par to, ka piektdien no rīta visiem jābūt gatavībā doties uz Stokholmu un piedalīties „kuģa pabeigšanas ballītē”. Es izsakos sausi un sāļi. Izliekos, ka viņš mani ir bīstami iztraucējis. „Es vēlētos jūs visus tur redzēt kā vienu,” viņš vēl paspēj izgrūst, pirms nolieku klausuli."
Laura Brokāne, "Doma tāda"
Tāpēc arī nevaru piespiesties lasīt mūsd.latv.lit. (ja vien pienākums nesauc & neaicina to vērtēt kā "iesācēju", nevis "profesionāļu" tekstus). Pirmajā stāsta rindkopā ir tieši divi teikumi ("Zvana priekšnieks." un "Jēziņ!"), kuros latviešu valoda nav tīši samocīta, balansējot uz robežas starp draņķīgu, samākslotu tēlu ("izsakos sausi un sāļi") un valodiskām neveiklībām ("krekls [..] atgādina", "saviebjos rūgtumā" un "aizdodos līdz mēteļa kabatai"). Balansē reizēm veiksmīgi (tā, ka grūti atšķirt samākslotu tēlu no valodas neprasmes), reizēm neveiksmīgi.
Tas pats attiecas uz dažiem citiem jaunajiem un talantīgajiem, piemēram, Martu Pujātu.
Droši vien nav īsti godīgi, ka pieminu tieši viņus, jo droši vien visu šo superpuper "māksliniecisko" stilistiku viņi ir noskatījušies no saujiņas "veco un profesionālo", kas varbūt var to atļauties (jo pārzina valodu pietiekami labi, lai viņu tizlošanos tēlainībā varētu arī saprast & piedot).
Bet tomēr - geez. Dūša apskrējās, ziniet. Ja neproti latviešu valodu pietiekami labi - tad, sasodīts, klausies tajā, mēģini izjust. Nevis pastiprini savu valodas kroplīgumu līdz absurdam, cerot, ka tā tiks pieņemta kā "neglītuma estētika".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |