Jūlijs 4., 2005


17:56
..un reizēm man liekas, ka pienāks diena, kad es atvēršu savas apžilbušās acis un pārsteigta jautāšu: kur jūs visi esat palikuši? kur jūs visi aizgājāt, kamēr es paliku sapnī, kamēr es biju aizmigusi, apdullusi, apskurbusi?

nav tiesa, ka nelaimīgie ir vientuļi. nelaimīgajam allaž būs vēl kāds cits nelaimīgais, ar kuru izbaudīt skumju caurstāvotu sapratni, un neba nu viens vien, allaž būs kāds, kam tu varēsi just līdzi, par kuru tu ceri, ka viņš varētu just līdzi tev. allaž būs kāds, ar ko tu gribēsi parunāties, kāds, kas parunāsies ar tevi - kaut vai tikai tāpēc, lai dzertu tavas skumjas, jo svešas skumjas ir tik kārdinošas, tās neveldzē, bet allaž prasa vēl.
bet laimīgie, viņi ir pa īstam vieni, jo neviens - gandrīz neviens - viņiem nav vajadzīgs. viņi aizmirst savus draugus, un draugi aizmirst viņus - vai vismaz netraucē, vai arī netiek klāt, jo laime, lai arī īslaicīga, tomēr ir tik nežēlīgi cieta barjera, dimants, kas apžilbina un norobežo.
jo skumjas ir kā ūdens, ar savām skumjām tu padzirdi citus, un bēdas ir kā maize, rūgta, bet maize. bet laime ir kā gaisma un siltums - tu tos saņem, bet nepatērē. tev nav jābūt tuvu saulei (un tu pat baidies pienākt pārāk tuvu saulei), un tev nav jārunā ar to, kas ir laimīgs. bet to, kas ir skumjš, tev ir jānoglāsta, un to, kas ir bēdu mākts, tev ir jāpaslēpj azotē.

(25 teica | man šķiet, ir tā...)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena
honeybee - 4. Jūlijs 2005

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi


> Go to Top
Sviesta Ciba