Jūnijs 12., 2005

10:33 Laiks ir savērpies, un man vairs nav tajā vietas. Es esmu mierīga un mēma, un tikai čaumaliņa palikusi realitātē. Jo mazāk pūļu man jāpieliek, lai būtu, jo mazāk es šeit esmu. Ir labi, kamēr pavadiņa nav par īsu. Tik ilgi ir labi. --- Starpcit, konstatēju, ka dzeršana, kurā neiesaistās ne emocijas, ne intelekts, man liekas pilnīgi bezjēdzīga nodarbošanās. Man patīk tie brīži, kad atveras emocionālās slūžas un es tās neturu ciet, un man patīk tie brīži, kad pēkšņi sagriežas ritenīši, un prāts sāk strādāt ar plašāku atvēzienu (aplamu, bet plašu). Viss, kas ir pa vidu, viss, kas ir kontrolēts un precīzi virzīts, mani neinteresē.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

12:13 Stāsts sekojošs: 5dien-6dien ijām ar bērnu un terrible_lie uz masu mēdiju sporta spēlēm. Otrajā dienā bērns sāka ilgoties pēc mājām, ļoti nelabprāt ēda un vispār bija tāds jocīgs. Tā nu vakarā, kad sākās lietus, mēs tikām aizvesti uz mājām. Gandrīz uzreiz es konstatēju, ka bērnam ir uztūcis kreisais vaigs, pataustot jūtams ciets bumbulis. Bērns neraud, ēd šokolādi, bet runā tikai ar sakostiem zobiem. Mans paranoiskais viedoklis: bērnam iekaisis zobs. Otra versija: iekodis ods vai kāds cits neradījums. Beidzot es savācu bērnu un, par spīti viņa protestiem, atvēru viņam muti, lai konstatētu, ka puika aiz vaiga iebāzis nesakošļātu marinētu šampinjonu. Ja pareizi atceros, tad viņš to mēģināja ēst pirms diviem dienā, pa vidam vēl ēda, pagulēja un visu pārējo - kopumā noturējis to sēni aiz vaiga kādas 6 stundas. Droši vien tāpēc, ka negribējis ēst un kautrējies izspļaut. ... Nupat puika stāsta: "Džonatans ir tumšs. Džonatans nav gaišs. Bet tad izdara šitā [pabaksta ar pirkstu gaisā], un Džonatans iedegas."

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi