|
Marts 30., 2005
 | 12:39
pazīt sevi pietiekami labi, lai apzinātos savas vēlmes. arī tās, kuras tu nekādā situācijā nerealizētu.
tas nav mokoši. bet tas ir kaitinoši. un tas neļauj izveidot skaistu un patīkamu priekšstatu par sevi - jo tu tik ļoti labi apzinies, ka tā barjera, kas šķir vēlmes īstenošanu no atturēšanās, ir tik trausla, salīdzinot ar tavu vēlmju spēku. tik trausla, ka tu nevari ar pilnu pārliecību teikt "nekad" vai "nekādā situācijā".
ikreiz, kad es izvēlos samocīti pasmaidīt, manī iekšā kāds ir atņirdzis zobus un iekodies kaklā.
aiz "laba cilvēka" slēpjas slepkava, izvarotājs, zaglis, bērnu dauzītājs un laulības pārkāpējs, aiz cilvēka, kas noguris ievelkas savā čaulā, slēpjas maniakāls slepkava vai vismaz ļautiņš, kas nešaubīdamies nospiestu podziņu, kas sāktu pasaules iznīcināšanu.
un es viņus pazīstu. slepkavas, izvarotājus, zagļus, bērnu dauzītājus un laulības pārkāpējus, es viņus pazīstu labāk kā "sevi", kas nedara neko no iepriekšminētā.
Mūzika: Rob Dougan - Furious Angels
|
 | 15:18
iekšējā vientulība rodas no attiecībām,
nē, gluži tā viņš neteica, bet doma... jā.
|
 | 23:29
atradu dažus dzejoļus, kas rakstīti pirms vairāk kā pusgada. tīri vai uz skumju parāva.
( divi dzejoļi )
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |