Janvāris 31., 2005

01:13 - Fricis Bārda. Dafnis Savu raudošo dvēseli ieliku es divās liliju rokās, lai pasapņo - lai pasapņo... Bet, ja tu neesi lilija, mans draugs, ak, tad es nezinu, kas paņēmis to! Bet, ja tu neesi lilija, mans draugs, tad lai velēnas steidz manas acis slēgt - manas acis slēgt... Tikai ziedošās rokās mana dvēsle grib dusēt vai brūnajā zemē atpakaļ bēgt. Kloja! bet nu zied tavs stāvs manās acīs kā zeltaini saplaucis vītola zars - kā vītola zars... Manas domas ap viņu vien dūkdamas griežas kā raibo agrīno kameņu bars - kā kameņu bars...

(man šķiet, ir tā...)

12:18 es tomēr neesmu samaitāta. jau labu laiku pagadās skatīties justs žurnālu, un pagadās redzēt arī šo bildīti: un līdz pat šim rītam es domāju - sasodīti kruta bilde, ataino visu SC būtību. reku, onkulis velk jaunēklim mēli no mutes ārā, un gara gan tam jaunēklim mēle izstiepusies, nujā, ko gan ar fotošopu nevar panākt. šorīt, kad es esmu beidzot apjēgusi, kas tajā bildītē ir atainots, jāsaka, ok, sasodīti kruta bilde, ataino visu SC būtību. Garastāvoklis:: uzjautrināts

(10 teica | man šķiet, ir tā...)

12:49 - ir jāizstāsta es sēdēju uz sliekšņa un drukāju (man ir bezvadu klaviere, ziniet), mājai bija stikla durvis, tās bija vaļā, mājai bija stikla sienas, nē, milzīgi logi. bija nakts. tur tālumā garām gāja procesija, droši vien kukluksklans - ļaudis baltos palagos, dzelteni liesmojošiem acu caurumiem, viens no viņiem bija vismaz divarpus metrus garš, droši vien lelle. viņi nemelodiski gaudoja, dūca, sita ritmu ar kastroļiem un pannām. es biju šo procesiju redzējusi jau agrāk. vienā pusē tai bija kapi, otrā upe. tad pa ielu skrēja divi, viens otru noslepkavoja, es nobijos, savācu klavieri, līdu atpakaļ mājā. tieši pie manis nāca vēl viens vīrs ar ievainotu, baltā tērptu sievieti uz rokām, es aizcirtu durvis viņam deguna priekšā, pati kaunēdamās par savu mazdūšību. varbūt sievietei ir vajadzīga palīdzība. bet nē, tā nebija sieviete, tā bija bērna kristāmtērpā tērpta asinīm notriepta lelle. cauri durvju stiklam vīrs rādīja man viņas seju. viņš pats bija jauns, melnīgsnējs, naida pilns cilvēks. izvilcis garu un asiņainu nazi, viņš mēģināja atmūķēt durvis. es izbijusies saucu omammu palīgā. kā bērnībā. tad pamodos, un man nebija bail. bērns blakus iedveš drošības sajūtu.

(7 teica | man šķiet, ir tā...)

21:23 kad es sāku šeit rakstīt, man likās, ka es esmu gudra, skaista un interesanta. man likās, ka cilvēkiem varētu interesēt, kā es dzīvoju. dienu no dienas. man likās, ka es esmu apguvusi kaut ko tādu, ko varētu saukt par "dzīves mākslu". tagad? tagad man neliekas, ka es būtu īpaši gudra, un pilnīgi noteikti ne skaista. manas domas neinteresē mani pašu. ko es esmu ieguvusi? varbūt es nedaudz vairāk izprotu citus. mazliet vairāk ieklausos citos. bet no tā nav liela labuma, jo mana izpratne nevienam neko daudz palīdzēt nevar. un nē, es nemāku dzīvot, vēl vairāk - es esmu nonākusi pie secinājuma, ka neviens man to nevar iemācīt. un ka būtībā es nemaz nevēlos to iemācīties, ne tāpēc, ka tas būtu stilīgi - "nemācēt dzīvot", bet tāpēc, ka es nevērtēju savu dzīvi tik augstu, lai pūlētos tās dēļ. nē, man nav depresija. es esmu mierīga un apmierināta, es dzīvoju. dienu no dienas. ar rāmu apziņu, ka katra diena pieved mani tuvāk nāvei, un šī apziņa ir viss, kas man patiesi vajadzīgs. Mūzika: Pink Floyd - Another Brick In The Wall

(32 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi