Oktobris 26., 2004

15:58 Bija tāds Tūves Jānsones stāsts par neredzamo bērnu - meitenīti, kas ir tiktāl iebiedēta, ka vienkārši pagaist. Nu redz, un šonakt sapnī es biju kļuvusi neredzama. Apmēram tāpat. Sākumā, protams, tas bija diezgan nepatīkami, bet tad es atskārtu, ka ir sasodīti daudz neredzamo cilvēku, un ka kontaktēties ar viņiem ir daudz patīkamāk nekā ar redzamajiem. Tev nav jāpiedomā pie savas sejas izteiksmes, tev nav jāmelo, tev nav jāpieņem nekādas sociālās lomas, un tu vari aiziet. Jebkurā laikā. Un pieskāriens vai ne-pieskāriens ir tikai izvēle, ne kaut kas tāds, kas tiek sagaidīts un dots pārprasta pienākuma pēc.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

16:37 - nu ko, dzīvoju šodienai. rīt varbūt vairs nedzīvošu ;) Garastāvoklis:: paš-uzjautrināts

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

18:24 - :) "Indifference will be the downfall of mankind, but who cares?" (citāts no vēstules, ko šodien saņēmu) Garastāvoklis:: pofigistisks

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

21:32 Lord, stay by me Don't go down I will never be free If I'm not free now Lord, stay by me Don't go down I never was free What are you talking about? Mūzika: Nick Cave - And No More Shall We Part

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi