|
Augusts 26., 2004
 | 16:26
Pati sabrīnījos, cik ļoti biju noilgojusies pēc ģimeniskas laimes - vismaz tā, kā es to izprotu: rakstu savā nodabā, laiku pa laikam pametot acis uz puisi, kas iedziļinājies grāmatā, un mēs viens otru netraucējam. Vai vismaz viņš mani netraucē. Smieklīga, mietpilsoniska laimīte: būt kopā ar otru cilvēku un justies tā, it kā būtu vienatnē, bet ne vientulībā; pievienot interjeram patīkamu seju, ieliet nevis vienu, bet divas krūzītes tējas.
Vēl smieklīgāk ir tas, ka es varētu mīlēt daudzus cilvēkus (un esmu mīlējusi daudzus), bet šādi mierīgas līdzāspastāvēšanas brīži man ir bijis tikai ar trim. Tā, it kā mīlēt kādu cilvēku būtu daudz vieglāk nekā paciest viņu savā klātbūtnē.
|
| 16:40 - Pasaciņa par balto peli
Stāstīta, protams, Džonatanam, bet, domājams, netiešā ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dark_entrant ietekmē - klusā cerībā, ka šis apsmiesies vai vismaz ņems vērā pasaciņas morāli.
( ... tālāk ... )
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |