|
Decembris 7., 2003
 | 02:20
tu paskaties/paklausies/pavēro un secini - lūk, kretīns, lūk, stulbenis, lūk, patiesi gaišs cilvēks, lūk, negaidīti emocionāls cilvēks, lūk, negaidīts siltums, lūk... tik vienkārši. cilvēku izpratne paskatīšanās/paklausīšanās/pavērošanas līmenī, fiziskas, bet ne dziļi emocionālas klātbūtnes līmenī ir mierinoši vienkārša. un tāpēc nepareiza. cilvēks, kas man liekas kretīns, patiesībā ir daudz kas vairāk, daudz kas dziļāks; pat ja viņa personībā nav dziļuma, tad vismaz psiholoģijā; vismaz tajā mulsinošajā faktā, ka cilvēks taču ir pats izvēlējies kļūt par kretīnu un pie tam droši vien sevi par kretīnu neuzskata. un pie tam - nebūt ne visiem liekas tāpat kā man. un arī cilvēks, kas man liekas tik dziļš vai negaidīti emocionāls, vai siltumu izstarojošs, vai ar sāpi vai mīlestību - arī viņā ir daudz kas vairāk par dziļumu. patiesībā viss ir vēl sarežģītāk, vēl mulsinošāk, vēl aizkustinošāk un skaistāk.
bet to var pamanīt tikai tad, kad tu jūti cilvēku no attāluma. kad tuvums/tālums jūsu attiecībās ir nebūtisks faktors.
tāpēc labāk ir būt tālu no visiem, labāk ir nesatikties, ja neesi drošs, ka vēlies satikties. labāk ir nebūt tuvu, ja nezini, vai vari būt arī tālu.
labāk ir tā, ka man nav vakarpusē jāmēģina sakārtot dienas iespaidi, piegleznojot cilvēkiem klāt trūkstošās pusītes. labāk ir redzēt ar aizvērtām acīm. labāk ir tā, ka tu uztver cilvēkus kā stāstu varoņus, kuriem vienmēr piemīt - vai vismaz vajadzētu piemist, vai vismaz lielākoties ir viegli iztēloties, ka piemīt - nepieciešamā ambivalence. nē, ne "divdabība", bet daudzdabība.
cilvēks, kam ir tikai viena acs, neredz telpisko. bet - labo mani, ja kļūdos - gleznās, filmās, fotogrāfijās taču telpa parādās? (pat ja tas nav bioloģiski precīzi, tas vismaz skan skaisti - trešā dimensija, kuru tu neuztver ikdienā, tev paveras, kad tu skaties ikdienas attēlojumā.)
un arī es esmu akla ar vienu aci, ciktāl runa ir par cilvēku redzēšanu ikdienā. man viņi ir jāuzglezno, man viņi ir jāieved stāstā, ne obligāti jāpieraksta, tikai jārada šī trešā dimensija. domās, iztēlē. saproti? es tevi satieku dzīvē - es lasu tavus tekstus netā vai vēlsazinkur - es klausos tevī - un tad es sajūtu tevi divās dimensijās. bet, pārvēršot tevi par tēlu manā fantastiski/biogrāfiskajā stāstā, es ieraugu trešo dimensiju. un miers ar to, ka varbūt es iedomājos kaut ko tādu, kā tevī "nemaz nav", tā ir tāda ikdienas divdimensiju doma, ka cilvēku var iedomāties "nepareizi". Tas nav iespējams, tāpat kā nav iespējams nepareizi izlasīt stāstu vai nepareizi ieraudzīt gleznu, vai nepareizi klausīties mūziku.
un jūs, ar kuriem es kontaktējos. jūs, kurus es vēlos ieraudzīt. katram no jums jau ir izveidots stāsts, jau ir izveidoti daudzi stāsti manā mazajā iedomu bibliotēkā. un tas nekas, ka tie varbūt netiks pierakstīti, un, ja tiks, jūs tajos varbūt sevi neatpazīsiet. katram no jums ir radīts vismaz viens stāsts.
|
| 23:55
Labi, ka prozas lasījumi ir beigušies. Es jau biju pārgurusi, pārsātināta, pār-priecājusies, pār-sašutusi, pār-bēdājusi, pār.
Konstatēju, ka man sāp, ja cilvēks dara pāri valodai (tad labāk nolamājies, tad labāk pasaki trīs vienkāršus nepaplašinātus teikumus, bet nedari pāri).
Konstatēju, ka man sāp, ja cilvēks dara pāri literatūrai.
Konstatēju, ka man sāp, ja cilvēks dara pāri savu stāstu varoņiem. Protams, ne jau ar notikumiem, bet ar attieksmi, ar iespējas nedošanu. Pietiek jau ar to, ka tu viņus izdomā (un nezin kāpēc cilvēkiem ir jāizdomā tāāādus kretīnus, idiotus un monstrus), bet nedot viņiem iespēju uz mīlestību un līdzjūtību jau ir noziegums.
Un vēl man sāp, ja cilvēks raksta nejūtot.
Bet man patīk, ka ir iespējams saskatīties un sajust, ko otrs domā. Nolasīt domas tā, kā grāmatās raksta par telepātiju - precīzos vārdos. Lai arī attiecīgajos gadījumos tas bija dikti elementāri.
Es zinu, ka tas viss izgulsnēsies un pēcāk paliks tikai labie stāsti un labās emocijas. Bet tagad man ir tas jāizsāp.
offtopic: Paldies par pieskārienu. Paldies, ka noturēji. Vienkārši paldies. (Tu jau zini.)
|
|
|
|