|
Augusts 28., 2003
 | 00:32
tomēr - cik maz ir patiesi spožu personību, kuras satiekot, elpa aizraujas, un skatījums uz pasauli, kaut uz brīdi, bet tomēr (un neatgriezeniski) mainās.
un viņiem pat nevajag neko īpašu teikt, neko gudru vai apgarotu.
satikos ar Mihailu Gruzdovu.
tāds kalsns, pelēks vīriņš, kas nevis saplūst ar istabas iekārtu, nē, drīzāk uz viņa fona izceļas visparastākā sekcija, apbružāts koka pelnutrauks.
un tagad visu dienu atmiņās pārcilāju šīs desmit minūšu ilgās tikšanās epizodes. viņa rokasspiedienu. atzinīgo reakciju uz tādām frāzēm kā "- ko jūs vispār darāt? - audzinu bērnu... (fantastiska atbilde uz jautājumu par radošo darbību ;)) - o! tas ir labi" un faktu, ka man nav mobilā telefona.
šito iespaidu es varu salīdzināt vienīgi ar iespaidu, ko atstāja Raitis Vilciņš. un vēl joprojām atstāj.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |