Augusts 6., 2003


09:35 - fragmenc no topošā
Un tā nebija nekāda poētika, tā nebija metafora, kādu reālu notikumu tulkojums citā valodā. Brīžos, kad viņa bija viena ar sevi, viņa tiešām domāja šajā otrā valodā, kas nenosauca nevienu reālu lietu vai notikumu, bet dīvainā kārtā bija daudz dziļāka, daudz tuvāka patiesībai kā nosaucošā valoda. Tomēr Sairina pat necerēja, ka kādubrīd varēs atrast šo patiesību, jo otrā valoda bija plūstoša kā domas, tā mainīja vārdu nozīmes ātrāk, kā Sairina spēja šīs nozīmes apjaust līdz galam, un vispār nekas nebija „apjaušams līdz galam”, jo tā jau būtu nosaukšana, un otrajā valodā nebija nekā nosaucoša. Pat tad, kad Sairina atrada kādu pārsteidzoši vienkāršu frāzi, kas tajā brīdī izteica visu esamību, šī frāze izrādījās tik pārsteidzoši ietilpīga, ka, ietverot sevī visu, protams, kļuva bezgalīga. Tātad bez robežām. To nevarēja vairs pateikt, nevarēja izskaidrot. Bet censties to izdarīt jau pats par sevi bija patīkams process, un Sairina nekavējās domās par tā bezjēdzību.

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

16:43 - par vārdiem
([info]skuka, a man likās, ka neviens to pat nepamana ;))

Ir tā.
Ka man tiešām ir bišķi nenormāla tieksme pēc personvārda, kam ir nozīme arī kā vārdam. Priekš manis, ja ne priekš citiem. (Tas, starpcit, arī ir tāds riebīgs paradums - likt savos tekstos zīmes, kas ir saprotamas tikai man. Un varbūt kādam, kas nejauši uzdursies atminējumam.)
Es nezinu, kā citi ļaudis izvēlas vārdus saviem personāžiem, es parasti vispār neķeros pie pasākuma, kamēr neesmu sacerējusi pienācīgu mīklu.
Tā notiek, ja cilvēkam ieliek tādu vārdu kā Ieva. Vai, pieļauju, Jānis vai Ilze. Pēc tam, kad tu visu mūžu esi sāpīgi izjutis, ka esi otrais vai trešais, vai desmitais ar šādu vārdu, rodas vēlme visiem, kas tev kaut ko nozīmē, ielikt maksimāli neparastu vārdu.

Labi, ka man ir iespēja rakstīt.
Citādi mans dēls būtu nevis Džonatans (sasodīti populārs vārds, es jau kādus piecus Džonatanus esmu piefiksējusi, un Latvijā arī viens esot!), bet, piemēram, Ketcalkoatls.
Bērnībā es biju izdomājusi, ka, ja man būs meitiņa, tad es viņai ielikšu vārdu Bisole. Patiesībā es vēl joprojām šo ideju apsveru, jo mūsu ieplānotais meitenes vārds ir tik populārs, ka pat kalendārā parādās.

Vot tā. Gribēju jau atvainoties, ja kādam traucēju. Bet tad padomāju, ka man, piemēram, nekad nav traucējis, ja galveno varoni sauc, piemēram, Matilde Markuss.
;)

(2 teica | man šķiet, ir tā...)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena
honeybee - 6. Augusts 2003

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi


> Go to Top
Sviesta Ciba