Zazis alojas.

Sirdij nav jābūt mīkstai, bet tai noteikti ir jāmīl sevi. Kā cilvēks, kuram līdz šim bija dadzim līdzīgas pielipšanas problēmas, es eventuāli sapratu, ka tomēr ir drusku jānocietinās. Bet nevis jānocietinās tādā "ejiet dirst, mīlestība ir izdomāta" veidā, bet tiešām ar pozitīvu attieksmi un sevis mīlēšanu, kura vienkārši dod citiem signālu, ka ar šito cilvēku čakarēties nevajadzētu un ja ko runā, tad pa nopietno.

Man tiešām liekas, ka tomēr cilvēki, kurus ielaižam savās dzīvēs, uz 85% ir mūsu pašu spogulis. Un ja mums sāk nepatikt, kā citi regulāri (uz šo milzu uzsvars) pret mums izturās, varbūt vērts padomāt par to, kādos cilvēkos uzturamies un ko tas liecina par mums pašiem.

To, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš lauzīs sirdi – nu bet ko darīt, ja viens pieķeras kā dadzis bet no otra atlīp kā ieeļļota stikla. Tas otrais dadzi nemūžam nesapratīs un nemaz nejutīsies otru sāpinājis. Un dievs ar viņiem.

(Reply to this) (Thread)

ah, nu, pēdējā laikā es esmu dadzītis cilvēkiem, kas ir potenciāli sirsnīgi un gudri un jauki, tikai reizēm uzraujos uz kaut kādu "hmmmm, nez kāpēc pirms x gadiem ar šī tipa personu viss bija slikti, un tā persona toreiz uzskatīja, ka tas tāpēc, ka es esmu debīla, varbūt es varu sevi attaisnot ar nākamo šī tipa personu" variantu, bet tas jau laikam tā gadās. un pāriet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai. Es nedalītu cilvēkus konkrētu tipu personās. Katrs iet cauri savam tripam, par ko arī attiecīgi atbild.

Esmu redzējusi cilvēkus, kuri lauž sirdis 4 reizes un pie 5. neko neiemācās, un arī tādus, kuri pie pirmās, varbūt otrās ir atsitušies, daudz ko sapratuši un mainījušies un kļuvuši par fantastiskiem līdzcilvēkiem. Nevajadzētu sevi šaustīt par iespējas došanu. Galvenais zināt, kad izkāpt, ja paliek slikti, un domāt to nopietni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

whoa good point :) paldies

(Reply to this) (Parent)