|
Augusts 9., 2003
 | 09:56 - vēl viens fragmenc
Uzrakstīju šito un sapratu, ka ienīstu sevi tik dziļi, patiesi un tīri, kā diez vai mani kāds cits varētu ienīst. Un pamatoti. Šajā ziņā cilvēka naids pret sevi ir visspēcīgākais, jo tas ir pamatots un nesaudzīgs.
Viņa reti pacēla galvu, kad dzirdēja Atvaru ienākam istabā, reti atbildēja uz jautājumiem, vienmēr brīdi vilcinājās, pirms atbildēt apskāvienam. Sairina. Atvars dzīvoja ar viņu kopā jau vairākus gadus, un ārēji viss šķita kārtībā – viņi strīdējās daudz mazāk kā agrāk, zināja viens otra gaumi, piedeva viens otra sīkos trūkumus un bija iemācījušies īstajos brīžos pateikt īstos vārdus.
Un, neskatoties uz to, Atvars ļoti bieži jutās kā mēbele. Vai kā pilnīgs svešinieks, pret kuru Sairia vienkārši izturas pieklājīgi. Kā pierasts un nebūt netraucējošs mājdzīvnieks. Kā formāls mīļākais, kas iegādāts par aizsegu daudz dziļākām un grēcīgākām baudām.
Un būtu vismaz tās baudas… neķītrākas, Atvars nikni nodomāja. Bet nē, Sairinas lielākā bauda bija vientulība un dziļākā pieķeršanās – viņa pati. Ne jau narcisisms vai vēlēšanās būt ievērotai, iedomība vai egocentrisms. Tikai dziļa un neatslābstoša interese par savu esamību.
- Tad kāpēc mēs vispār dzīvojam kopā? – viņš izgrūda.
Sairina klusēja. „Tāpēc, ka es mīlu tevi” būtu laba un viegla atbilde, un tas nebūtu melots. Bet mīlestībai jau nebija nekāda sakara ar dzīvošanu kopā.
- Tāpēc, ka man ir labi ar tevi, - viņa teica.
Atvars sāpīgi satvēra Sairinas delmu.
- Tu esi nežēlīga.
- Jo..? – viņa mēģināja atbrīvoties.
- Tu esi ar mani tikai tāpēc, ka tev tā ir ērtāk. Es tev esmu vajadzīgs, lai tu v varētu nokļūt tur, kur vēlies. Es tev esmu kā tilts, dzīvs, elpojošs tilts, pār kuru tu pāriesi un tad atstāsi aiz sevis. Un pat nepaskatīsies atpakaļ. Tava pasaule, tava „garīgā attīstība”, tukša vieta tavā dzīvē, kuru es šobrīd aizpildu labāk, nekā to darītu kāds cits – bet tā būs tikai līdz brīdim, kad tu izdomāsi, ka es tev vairs neesmu vajadzīgs.
- Bet tā taču ir visiem, - lēnprātīgi atteica Sairina. – Tu arī esi ar mani tikai tāpēc, ka es tev kādu iemeslu dēļ esmu vajadzīga. Tikko es kļūšu tev lieka, mums nāksies šķirties.
- Jā, bet tur ir atšķirība, - drūmi paskaidroja Atvars. – Tu nekad neļauj man to aizmirst.
|
Comments:
ilgi domaaju, vai saciit
UN tas ir tjip offtopic
bet man traucee tavi personvaardi :((
nujā :)
bet normāli personvārdi man traucē rakstīt :( |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}