Es drīzāk gribētu domāt, ka uz varoni jāraugās kā uz tādu, kurā esi iemīlējies, bet tad viņš pret tevi savu iemeslu dēļ ir kļuvis vēsāks. Manuprāt, tas ir tas viens punkts, kurā, pirmkārt, beidzas cilvēka nereālistiska idealizācija un tad iestājas centieni saskatīt (un attaisnot, kā arī pieņemt) otra tumšās puses. Jo iemīlēšanās, man tā gribas domāt, sastāv no ļoti ļoti daudz paša projekcijām - tur ir baigi maz koncentrēšanās uz otra reālo, cilvēcīgo un nepilnīgo būtību, bet vairāk ir fokusēšanās uz vēlamo, šo un to izvēloties neredzēt.

(Reply to this) (Thread)

Ah, nu, tā jau nav nekāda iemīlēšanās, tā ir tikai ieskatīšanās. Trū iemīlēšanās ir tad, kad tu esi redzējis visvisādas šausmas un tik un tā nespēj novērst acis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, paldies par skaidrojumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nēnu es biju neprecīza, bet :)

(Reply to this) (Parent)